Labklājība plūst caur tevi vienmēr

Varbūt tev nav jāatrod tas, kas nekad nav zudis

Ir kāda vienkārša, bet dziļa doma, kas var mainīt veidu, kā mēs skatāmies uz dzīvi.

Labklājība ir šī Visuma pamats. Labklājība ir pamats Visam-Kas-Ir. Tā plūst pie tevis un caur tevi. Tev nav nepieciešams to izveidot no jauna. Tev nav jāpierāda, ka esi tās cienīgs. Tev vienkārši ir jāļauj tai būt.

Daudzi no mums ir iemācījušies dzīvot pretējā virzienā.

Mēs domājam, ka vispirms jāatrisina problēmas, lai atrastu mieru. Vispirms jāsasniedz panākumi, lai justos pārliecināti. Vispirms jāiegūst vairāk, lai piedzīvotu pārpilnību. Vispirms jāmainās, lai būtu mīlestības vērti.

Un tā mēs dažkārt pavadām gadus, meklējot kaut ko, kas varbūt jau ir kopā ar mums.

I noticed, ka daba nekad nešaubās par savu vietu dzīvē. Zieds necenšas pierādīt, ka drīkst ziedēt. Saule neprasa atļauju spīdēt. Upe neapšauba, vai tai ir tiesības plūst.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Kas būtu, ja arī mēs būtu daudz tuvāk labklājībai, nekā paši apzināmies?

Kas būtu, ja lielākais solis nebūtu kaut ko iegūt, bet kaut kam ļaut parādīties?

Ierobežojums, kuru daudzi nes sev līdzi

Sajūta, ka kaut kā vēl trūkst

Daudzi cilvēki dzīvo ar klusu pārliecību:

"Kad man būs vairāk naudas, es jutīšos droši."

"Kad būšu veselāks, es baudīšu dzīvi."

"Kad mani vairāk novērtēs, es jutīšos pārliecināts."

"Kad viss sakārtosies, es atradīšu mieru."

Šīs domas šķiet saprotamas.

Taču zem tām bieži slēpjas viena dziļāka pārliecība.

Tā saka: "Tas, kas man nepieciešams, atrodas kaut kur ārpus manis."

Un tad mēs sākam dzīties pakaļ mieram.

Meklējam pārliecību.

Gaidām īsto brīdi.

Atliekam dzīvi uz vēlāku laiku.

Perhaps lielākais ierobežojums nav tas, ka mums nav pietiekami daudz.

Varbūt tas ir uzskats, ka mēs esam atdalīti no tā, ko meklējam.

Dziļākā patiesība zem virsmas

Dzīve jau tagad tevi atbalsta

Iedomājies koku ziemā.

No ārpuses tas var izskatīties kluss.

Var šķist, ka nekas nenotiek.

Bet dziļi zem zemes saknes turpina savu darbu.

Pavasaris nav jārada ar spēku.

Tas atnāk, kad ir pienācis laiks.

Varbūt arī mūsu dzīvē ir līdzīgi.

Ne katrs klusuma periods nozīmē, ka nekas nenotiek.

Ne katrs sarežģīts posms nozīmē, ka esam pazaudējuši ceļu.

Dažreiz dzīve veido kaut ko dziļāku, ko mēs vēl nevaram redzēt.

I wonder, cik daudz neredzama atbalsta ir bijis tavā dzīvē līdz šim.

Cik reizes tu esi ticis cauri situācijām, par kurām kādreiz domāji, ka nespēsi?

Cik bieži dzīve ir atradusi ceļu, pat tad, kad tu nezināji, kāds būs nākamais solis?

Es nezinu.

Bet varbūt dzīve nekad nav bijusi pret tevi.

Varbūt tā visu laiku ir kustējusies kopā ar tevi.

Vienkārša prakse, ko sākt šodien

Pamanīt to, kas jau ir klātesošs

Tev nav jāmaina visa dzīve vienā dienā.

Sāc ar vienu mazu brīdi.

Kad dzer tēju.

Kad ej pa ielu.

Kad gaidi rindā.

Kad vakarā apsēdies klusumā.

Pajautā sev:

"Kas šajā brīdī mani jau atbalsta?"

Varbūt tā ir elpa.

Varbūt krēsls, kas tevi tur.

Varbūt saules gaisma uz sienas.

Varbūt cilvēks, kurš tev uzsmaidīja.

Varbūt vienkārši fakts, ka tu esi šeit.

Nemeklē kaut ko grandiozu.

Nemēģini piespiest sevi justies citādi.

Vienkārši pamani.

Šī prakse pamazām maina uzmanības virzienu.

No tā, kas trūkst, uz to, kas jau ir.

Ikdiena slēpj vairāk brīnumu, nekā mēs domājam

Dzīve bieži runā ļoti klusi

Mēs bieži gaidām lielus mirkļus.

Gaidām zīmes.

Gaidām pārmaiņas.

Bet dzīve bieži izvēlas vienkāršību.

I noticed, ka visdziļākais miers dažreiz parādās pavisam parastā rītā.

Pārliecība par sevi var sākties ar vienu godīgu sarunu.

Mīlestība var izpausties nelielā rūpēs par otru cilvēku.

Pārpilnība var parādīties brīdī, kad apzināmies, ka šis mirklis jau satur kaut ko vērtīgu.

It made me curious...

Cik daudz skaistuma mēs nepamanām tikai tāpēc, ka gaidām kaut ko lielāku?

Perhaps dzīves lielākās dāvanas nav paslēptas kaut kur tālu.

Varbūt tās ir tepat.

Kā mainās tas, ko tu uzskati par iespējamu

Kad labklājība vairs nav balva

Kad sākam redzēt labklājību kā pamatu, nevis rezultātu, mūsu dzīves jautājumi mainās.

Mēs vairs nejautājam tikai:

"Kā man iegūt vairāk?"

Mēs sākam jautāt:

"Kā es varu vairāk atvērties tam, kas jau ir?"

Miers kļūst pieejamāks.

Pārliecība vairs nav tikai sasniegumu rezultāts.

Veselība kļūst par attiecībām ar savu ķermeni.

Pārpilnība kļūst par spēju redzēt vērtību tagadnē.

Brīvība kļūst par iekšēju telpu, kurā mēs varam elpot.

Mīlestība kļūst par kaut ko tādu, ko ne tikai meklējam, bet arī izstarojam.

Šāds skatījums paplašina iespējas.

Ne tāpēc, ka viss ārējais uzreiz mainās.

Bet tāpēc, ka mēs sākam redzēt plašāk.

Atgūt savu spēku bez vainošanas

Tev nav sevi jālabo, lai būtu vērtīgs

Dažreiz personīgās izaugsmes idejas rada vēl vienu smagumu.

It kā mums vienmēr būtu jābūt labākiem.

Jādomā pareizi.

Jājūtas pareizi.

Jādzīvo pareizi.

Bet varbūt spēks rodas nevis no sevis labošanas.

Varbūt tas rodas no sevis pieņemšanas.

Tavas grūtības neatņem tev vērtību.

Tavas šaubas nepārtrauc dzīves plūsmu.

Tavas kļūdas nenozīmē, ka esi zaudējis ceļu.

Labklājība nav aizslēgtas durvis, kuras tev jāatver ar pietiekamu piepūli.

Varbūt tās ir durvis, kuras vienmēr ir bijušas atvērtas.

Saruna, kas turpinās rīt

Varbūt rītdiena parādīs kaut ko, kas vienmēr bijis klātesošs

Es nezinu, kur tu rīt satiksi labklājību.

Perhaps klusā rīta brīdī.

Perhaps sarunā ar kādu tuvu cilvēku.

Perhaps vietā, kur tu to nemaz negaidīsi.

I wonder, cik daudz mazu mirkļu dzīve tev jau ir piedāvājusi, pirms tu tos nosauci par parastiem.

I noticed, ka dažas no dziļākajām atbildēm atnāk tikai tad, kad mēs pārstājam tās vajāt.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Varbūt Visums nekad nav prasījis tev kļūt par kādu citu.

Varbūt tas vienmēr ir aicinājis tevi atcerēties to, kas tevī jau ir.

Es nezinu.

Bet varbūt kādā pavisam vienkāršā rītdienas mirklī tu pamanīsi kaut ko, kas visu laiku ir bijis tev blakus.

Un varbūt tad radīsies nevis atbilde, bet jautājums, kas paliks ar tevi vēl ilgāk…

Kas vēl ir šeit, ko dzīve visu šo laiku ir klusi rādījusi, gaidot, kad tu beidzot ieraudzīsi?

Please read similar posts at https://drlal.cz