Dr.Lal Karun

  Ikdienas pieņēmuma likums pārpilnībai Vai pārpilnība ir ikdienas ieradums, nevis viens liels notikums? Daudzi cilvēki gaida dienu, kad viss beidzot mainīsies. Kad ienākumi pieaugs, rūpes mazināsies un dzīve kļūs vieglāka. Mēs bieži domājam, ka pārpilnība sāksies tikai tad, kad ārējie apstākļi sakārtosies. Taču Pieņēmuma likums piedāvā citu skatījumu. Tas aicina pievērst uzmanību ne tikai tam, kas notiek apkārt, bet arī tam, kas katru dienu notiek mūsu domās, sajūtās un klusajos pieņēmumos. Jo tas, ko mēs pieņemam par patiesību šodien, bieži kļūst par pamatu tam, kā mēs dzīvojam rīt. Es pamanīju, ka cilvēki reti maina savu dzīvi vienā grandiozā brīdī. Daudz biežāk viņi to dara ar simtiem mazu izvēļu, kuras sākumā šķiet pavisam nenozīmīgas. Varbūt pārpilnība nav galamērķis. Varbūt tā ir attiecību kvalitāte ar katru jaunu dienu. Kādu ierobežojumu mēs cenšamies atlaist? Ticību, ka dzīve vienmēr cīnās pret mums Dažreiz mēs pat nepamanām, cik bieži pieņemam, ka viss būs sarežģīti. Mēs ...

  Bagātas Identitātes Veidošana Savas bagātās identitātes radīšana Daudzi cilvēki tic, ka bagātība sākas ar lielākiem ienākumiem. Taču laika gaitā es pamanīju, ka nauda bieži seko kaut kam daudz dziļākam. Tā seko tam, kā mēs redzam paši sevi. Identitāte nav tikai vārds vai apraksts. Tā ir klusā saruna, kas notiek mūsos katru dienu. Tā ietekmē to, kādus lēmumus pieņemam, kādus sapņus uzdrošināmies īstenot un no kā atsakāmies vēl pirms esam mēģinājuši. Varbūt tavs uzdevums nav kļūt par pavisam citu cilvēku. Varbūt tavs uzdevums ir atcerēties to cilvēku, kurš vienmēr ir bijis tevī, pirms bailes, salīdzināšanās un šaubas sāka noteikt tavu ceļu. Tieši tur sākas īstā pārmaiņa. Ierobežojums, kuru daudzi pat nepamana Daudzi no mums sevī nes klusu pārliecību, ka bagātība ir domāta kādam citam. Cilvēkiem ar labāku izglītību. Ar vairāk kontaktiem. Ar lielāku pārliecību. Vai vienkārši ar lielāku veiksmi. Šīs domas reti tiek izrunātas skaļi. Tomēr tās ietekmē mūsu ikdienas izvēles. Mēs atliekam...

  Iespējas Vienmēr Ir. Redzējums Maina Dzīvi Varbūt iespēju nekad nav bijis par maz Ir dienas, kad šķiet, ka dzīve ir kļuvusi šaurāka nekā agrāk. Mēs skatāmies uz vienām un tām pašām problēmām, atkārtojam vienas un tās pašas domas un nonākam pie viena un tā paša secinājuma: "Nav citas iespējas." Es to esmu ievērojis ne tikai sarunās ar citiem, bet arī sevī. Interesanti, ka pasaule bieži nemainās tik strauji, cik mainās mūsu veids, kā uz to skatāmies. Dažreiz apstākļi paliek tie paši, bet pēkšņi mēs ieraugām kaut ko, ko vakar nepamanījām. Tas lika man kļūt ziņkārīgam. Varbūt iespējas nekad nav pazudušas. Varbūt mūsu skatījums uz brīdi ir kļuvis šaurāks. Ierobežojums, kuru daudzi nes sev līdzi Viens no klusākajiem ierobežojumiem nav naudas trūkums, laika trūkums vai zināšanu trūkums. Tas ir priekšstats, ka mēs jau zinām visu, kas ir iespējams. Kad prāts ir noguris, tas sāk atkārtot pazīstamo. Tas aizsargā mūs no nezināmā. Tas izvēlas drošību, pat ja šī drošība vairs nekalpo. Ta...

  Piedošana atbrīvo sirds neredzamās saites Neredzamā saite starp pagātni un tagadni Ir saites, kuras nevar saskatīt, tomēr tās spēj ietekmēt katru mūsu soli. Tās nav veidotas no virvēm vai ķēdēm, bet gan no atmiņām, neatbildētiem jautājumiem un emocijām, kas joprojām atbalsojas mūsu iekšējā arhitektūrā. Aizvainojums bieži nepiesakās skaļi. Tas dzīvo klusumā — negaidītā sasprindzinājumā, atkārtotās domās vai sajūtā, ka kāda mūsu daļa joprojām palikusi pagātnē. Piedošanu var uztvert kā apzinātu soli pāri slieksnim, kur pagātne vairs nenosaka tagadnes formu. Tā nav notikušā noliegšana un nav aicinājums aizmirst. Tā ir izvēle pārtraukt barot veco stāstu ar savu uzmanību un dzīvības enerģiju. Kad uzmanība pārstāj nepārtraukti atgriezties pie senām sāpēm, mūsu iekšējā telpa kļūst plašāka. Klusums vairs nešķiet tukšs. Tas kļūst par vietu, kurā var ienākt gaisma un rasties jauna klātbūtne. Varbūt piedošana vispirms nemaina otru cilvēku. Varbūt tā vispirms pārveido telpu, kurā dzīvo mūsu p...

  Apzinātās elpas neredzamā arhitektūra Ievads: Elpa kā slieksnis starp redzamo un neredzamo Ir brīži, kad šķiet, ka pasaule kļūst klusāka. Gaisma uz sienas iegūst neparastu dziļumu, laiks zaudē ierasto steigu, un pati klātbūtne sāk izpausties kā telpa, nevis notikums. Šādos mirkļos elpa bieži kļūst par pirmo pavedienu, kas ved atpakaļ pie sevis. Apzināta elpošana nav tikai fizioloģisks process. To var uztvert kā simbolisku tiltu starp ārējo pieredzi un cilvēka iekšējo arhitektūru. Daudzās filozofiskās un garīgajās tradīcijās elpa kalpojusi kā tēls dzīvības plūsmai, apziņas ritmam un nepārtrauktai atjaunošanās iespējai. Šīs perspektīvas nav jāpieņem kā objektīvi fakti — tās var izmantot kā kontemplatīvus modeļus, kas palīdz paskatīties uz sevi ar lielāku vērību. Varbūt lielākā elpas dāvana nav spēja mūs mainīt. Varbūt tā vienkārši atgādina, ka zem visām lomām, domām un pienākumiem vienmēr pastāv klusa klātbūtne, kas nav pazudusi. Šis raksts ir aicinājums izzināt apzinātas elpas eso...

  Kāpēc dvēsele ilgojas pēc gaismas skaistuma Ievads Ir mirkļi, kuros šķiet, ka skaistums nav tikai kaut kas, ko mēs redzam. Drīzāk rodas sajūta, ka skaistums uz brīdi ierauga mūs. Rīta gaisma, kas klusi ieplūst telpā, meža klusums pirms vēja, ūdens virsmas atspīdums vai cilvēka skatiens, kurā nav nepieciešami vārdi – šie brīži atver kaut ko dziļāku par parastu uztveri. Kāpēc dvēsele pēc tā ilgojas? Uz šo jautājumu nav vienas galīgas atbildes. Taču varam uz to paraudzīties kā uz aicinājumu pārdomām. Iespējams, skaistums nav tikai ārējā pasaulē sastopama īpašība. Varbūt tas ir veids, kā apziņa atpazīst harmoniju starp ārējo pasauli un savu iekšējo arhitektūru. Šāda perspektīva nav pārdabisks apgalvojums. Tā ir simboliska pieeja, kas aicina uztvert skaistumu kā klusas klātbūtnes valodu. Katrs satikšanās mirklis ar skaisto kļūst par slieksni. Nevis robežu starp divām pasaulēm, bet pāreju uz dziļāku klātbūtni šajā pašā dzīvē. Skaistums kā klātbūtnes rezonanse Mēs bieži domājam, ka skai...

 Iekšējā gaisma un apziņas alķīmija Ievads: mūsdienu prāts un iekšējais troksnis Mūsdienu cilvēks dzīvo vidē, kurā ārējā pasaule pastāvīgi prasa uzmanību. Informācija plūst bez pārtraukuma, pienākumi mainās ātrāk nekā spēja tos apzināti apstrādāt, un prāts kļūst par nepārtraukti aktīvu instrumentu, kas reti atpūšas sevī. Šajā stāvoklī rodas interesanta parādība: cilvēks var būt veiksmīgs, produktīvs un sociāli aktīvs, bet iekšēji viņš jūtas izkliedēts. Nevis dramatiski nelaimīgs, bet klusi noguris no nepārtrauktas mentālās kustības. Senās mistiskās tradīcijas šo stāvokli apraksta kā apziņas izkliedi. Un tās piedāvā nevis jaunu uzskatu sistēmu, bet atgriešanos pie paša apziņas avota, kurā dabiski rodas miers, vieglums un iekšēja skaidrība. Iekšējā alķīmija: no prāta blīvuma uz apziņas skaidrību Prāts kā neapstrādāta viela Alķīmijas valodā cilvēka iekšējā dzīve bieži tiek salīdzināta ar neapstrādātu materiālu. Domu plūsma, emocijas, reakcijas un atmiņas veido blīvu iekšējo m...