Ikdienas pieņēmuma likums pārpilnībai

 

Ikdienas pieņēmuma likums pārpilnībai

Vai pārpilnība ir ikdienas ieradums, nevis viens liels notikums?

Daudzi cilvēki gaida dienu, kad viss beidzot mainīsies. Kad ienākumi pieaugs, rūpes mazināsies un dzīve kļūs vieglāka. Mēs bieži domājam, ka pārpilnība sāksies tikai tad, kad ārējie apstākļi sakārtosies.

Taču Pieņēmuma likums piedāvā citu skatījumu. Tas aicina pievērst uzmanību ne tikai tam, kas notiek apkārt, bet arī tam, kas katru dienu notiek mūsu domās, sajūtās un klusajos pieņēmumos.

Jo tas, ko mēs pieņemam par patiesību šodien, bieži kļūst par pamatu tam, kā mēs dzīvojam rīt.

Es pamanīju, ka cilvēki reti maina savu dzīvi vienā grandiozā brīdī. Daudz biežāk viņi to dara ar simtiem mazu izvēļu, kuras sākumā šķiet pavisam nenozīmīgas.

Varbūt pārpilnība nav galamērķis. Varbūt tā ir attiecību kvalitāte ar katru jaunu dienu.

Kādu ierobežojumu mēs cenšamies atlaist?

Ticību, ka dzīve vienmēr cīnās pret mums

Dažreiz mēs pat nepamanām, cik bieži pieņemam, ka viss būs sarežģīti.

Mēs sagaidām kavēšanos.

Sagaidām atteikumu.

Sagaidām vilšanos.

Sagaidām, ka pietrūks naudas, laika vai spēka.

Ar laiku šie pieņēmumi kļūst tik ierasti, ka šķiet pilnīgi dabiski.

Taču, dzīvojot šādā noskaņojumā, mēs sākam pieņemt lēmumus no aizsardzības, nevis uzticēšanās.

Mēs atsakāmies no iespējām vēl pirms tās ir kļuvušas redzamas.

Mēs klusējam, kad varētu runāt.

Mēs atliekam, kad varētu sākt.

Es pamanīju, ka lielākais trūkums bieži nav resursu trūkums. Tas ir ieradums sagaidīt, ka ar mums nekas labs nenotiks.

Kāda dziļāka patiesība slēpjas zem šī ierobežojuma?

Mūsu pieņēmumi veido to, kam pievēršam uzmanību

Pieņēmuma likums nav par to, ka viss notiek tikai ar domu spēku.

Tas vairāk atgādina par to, ka mūsu iekšējie uzskati ietekmē to, ko pamanām, kā rīkojamies un ko uzskatām par iespējamu.

Ja cilvēks ir pārliecināts, ka viņa idejām nav vērtības, viņš tās reti dalīs ar citiem.

Ja viņš pieņem, ka viņa darbs var nest labumu, viņš biežāk uzdrošinās runāt, mācīties un sadarboties.

Pasaule ne vienmēr mainās uzreiz.

Taču cilvēka attieksme pret pasauli var mainīties jau šodien.

Un dažreiz tieši tas kļūst par sākumu pavisam citam stāstam.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Cik daudz iespēju paiet mums garām nevis tāpēc, ka tās neeksistē, bet tāpēc, ka mēs tās negaidām?

Ikdienas pieņēmumi kļūst par ikdienas dzīvi

Mazās domas rada lielus virzienus

Katru rītu mēs sev kaut ko pasakām.

Dažreiz skaļi.

Dažreiz tikai domās.

"Šī būs grūta diena."

"Man nepietiks laika."

"Atkal nekas nesanāks."

Vai arī:

"Es tikšu galā ar to, kas šodien būs svarīgs."

"Es varu iemācīties kaut ko jaunu."

"Varbūt šodien mani gaida kas negaidīti labs."

Šīs domas nav solījumi.

Tās ir virzieni.

Un virzieni ar laiku kļūst par ceļiem.

Es pamanīju, ka cilvēki reti atceras vienu lielu domu, kas izmainīja dzīvi.

Taču viņi bieži dzīvo saskaņā ar domām, kuras atkārtojuši gadiem ilgi.

Vienkārša prakse, ko vari sākt jau šodien

Izvēlies vienu pieņēmumu savai dienai

Pirms sāc dienas darbus, uz mirkli apstājies.

Pajautā sev:

"Kāds pieņēmums mani šodien vadīs?"

Varbūt tas ir pavisam vienkāršs.

"Es varu sastapt cilvēkus, kuri vēlas sadarboties."

"Man ir pietiekami daudz spēka šai dienai."

"Es spēju pamanīt iespējas."

"Es drīkstu virzīties lēnām."

Nav jācenšas pārliecināt sevi par kaut ko neticamu.

Izvēlies domu, kas šķiet mierīga, nevis skaļa.

Pēc tam dienas gaitā vienkārši ievēro, kā šis pieņēmums ietekmē tavas izvēles.

Nevērtē.

Tikai vēro.

Es pamanīju, ka pati vērošana jau sāk kaut ko mainīt.

Kā tas paplašina iespējamo?

Tu pārstāj dzīvot tikai no vakardienas pieredzes

Kad mēs dzīvojam tikai no vecajiem secinājumiem, nākotne kļūst ļoti līdzīga pagātnei.

Mēs atkārtojam vienus un tos pašus stāstus.

Pieņemam vienus un tos pašus lēmumus.

Redzam vienus un tos pašus šķēršļus.

Taču viens jauns pieņēmums var kļūt par sākumu jaunam skatījumam.

Varbūt cilvēks, kuru grasījies neuzrunāt, kļūst par nozīmīgu sadarbības partneri.

Varbūt ideja, kuru gadiem atliki, izrādās vērtīga.

Varbūt tavs lielākais resurss jau sen ir tevī, tikai līdz šim tas nav ticis izmantots.

Es brīnos, cik daudz iespēju dzimst tieši tajā brīdī, kad pārstājam pieņemt, ka viss jau ir zināms.

Atgūt savu spēku bez vainas

Dzīve nav tikai mūsu kontrolē, taču mēs neesam bezspēcīgi

Ir svarīgi atcerēties, ka Pieņēmuma likums nav aicinājums vainot sevi par visu, kas noticis.

Ne visas grūtības rodas mūsu domu dēļ.

Dzīvē ir neparedzami notikumi.

Ir zaudējumi.

Ir slimības.

Ir pārmaiņas, kuras neviens nevarēja paredzēt.

Tomēr arī šādos brīžos paliek izvēle.

Kādu pieņēmumu es nesīšu sev līdzi rītdienā?

Vai es pieņemšu, ka viss ir beidzies?

Vai arī pieņemšu, ka mana dzīve vēl turpinās rakstīt jaunas nodaļas?

Šī nav izvēle starp optimismu un pesimismu.

Tā ir izvēle starp noslēgtību un atvērtību.

Un atvērtība bieži rada vairāk iespēju, nekā spējam iedomāties.

Pārpilnība atrodama pavisam parastās dienās

Lielākā daļa dzīves nav ārkārtēji mirkļi

Mēs bieži gaidām lielos pavērsienus.

Jaunu darbu.

Lielāku algu.

Svarīgu satikšanos.

Taču dzīve galvenokārt sastāv no pavisam parastām dienām.

No rīta kafijas.

Sarunas ar kolēģi.

Pastaigas.

Darba.

Miera brīžiem.

Tieši tur veidojas mūsu ieradumi.

Tieši tur nostiprinās mūsu pieņēmumi.

Tieši tur dzimst uzticēšanās sev.

Es pamanīju, ka pārpilnība bieži ienāk nevis ar skaļu paziņojumu, bet ar klusu sajūtu, ka šodiena jau ir pietiekami vērtīga, lai tajā būtu pilnībā klātesošs.

Varbūt lielākais pieņēmums ir par pašu dzīvi

Ko tu pieņem par iespējamu?

Katru dienu mēs dzīvojam saskaņā ar kādu stāstu.

Dažreiz tas saka, ka pasaule ir bīstama.

Dažreiz – ka iespēju nepietiek.

Dažreiz – ka mums nepietiek.

Bet varbūt ir iespējams arī cits stāsts.

Varbūt dzīve nav nepārtraukta cīņa.

Varbūt tajā ir vairāk sadarbības nekā konkurences.

Varbūt tajā ir vairāk atbalsta, nekā mēs līdz šim esam pamanījuši.

Es pamanīju, ka, mainoties vienam klusam pieņēmumam, sāk mainīties arī tas, ko cilvēks redz sev apkārt.

Es brīnos, cik daudz labā jau ir mūsu tuvumā, gaidot brīdi, kad beidzot to ieraudzīsim.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Varbūt pārpilnība nav kaut kas, kas kādu dienu ieradīsies no ārpuses.

Varbūt tā sākas katru rītu ar vienu mierīgu pieņēmumu par dzīvi, par sevi un par to, kas vēl varētu būt iespējams.

Es nezinu.

Bet varbūt skaistākie atklājumi sākas nevis tad, kad atrodam visas atbildes, bet tad, kad pirmo reizi uzdrošināmies dzīvot ar jaunu jautājumu.

Please visit https://drlal.be