No trūkuma uz pārpilnības domāšanu
Vai pārpilnība sākas ilgi pirms tās parādās dzīvē?
Daudzi no mums ir iemācījušies skatīties uz pasauli caur trūkuma prizmu. Dažreiz tas notiek tik nemanāmi, ka mēs to pat nepamanām. Mēs dzirdam, ka iespēju ir maz, ka veiksmīgi kļūst tikai daži, ka drošība vienmēr ir apdraudēta un ka, lai kāds iegūtu vairāk, citam noteikti jāzaudē.
Ar laiku šāds skatījums sāk šķist pašsaprotams. Tas kļūst par fonu mūsu domām, izvēlēm un attiecībām ar dzīvi.
Taču pārpilnības domāšana nesākas ar lielāku bankas kontu vai ideāliem apstākļiem. Tā sākas ar jautājumu.
Kas būtu iespējams, ja pasaule nebūtu tik ierobežota, kā man līdz šim šķitis?
Es pamanīju, ka šis jautājums reti dod tūlītēju atbildi. Toties tas atver durvis, kuras agrāk pat nemanīju.
Kādu ierobežojumu mēs patiesībā cenšamies pārvarēt?
Ticību, ka nepietiek
Trūkuma domāšana nav tikai par naudu.
Tā var izpausties kā sajūta, ka nepietiek laika, enerģijas, mīlestības, veselības, iespēju vai spēju.
Varbūt tu esi pieķēris sevi domājam:
"Man jau nekad nesanāk."
"Citiem paveicas vairāk."
"Ja es riskēšu, zaudēšu."
"Labāk pieturēties pie drošā."
Šādas domas nerodas tāpēc, ka cilvēks ir vājš. Tās bieži veidojas no pieredzes, audzināšanas vai gadiem ilgi dzirdētiem stāstiem par dzīvi.
Kad mēs ilgi dzīvojam trūkuma sajūtā, prāts sāk meklēt pierādījumus, ka tā ir taisnība.
Un gandrīz vienmēr tos atrod.
Es pamanīju, ka prāts ļoti labi aizsargā to, kam tas jau tic.
Kāda patiesība slēpjas zem trūkuma domāšanas?
Dzīve ir plašāka par mūsu līdzšinējo pieredzi
Pārpilnības domāšana nenozīmē noliegt grūtības.
Tā nenozīmē izlikties, ka viss vienmēr būs viegli.
Tā nozīmē atzīt, ka mūsu līdzšinējā pieredze nav vienīgā iespējamā realitāte.
Katru dienu cilvēki atrod jaunus risinājumus.
Veido jaunas prasmes.
Maina profesiju.
Atjauno attiecības.
Atgūst veselību.
Atrod mieru pēc sarežģītiem dzīves posmiem.
Tas nenozīmē, ka ceļš ir vienkāršs.
Tas nozīmē, ka iespējas nepazūd tikai tāpēc, ka mēs tās vēl neesam piedzīvojuši.
Varbūt pārpilnība nav kaut kas, ko dzīve slēpj no mums.
Varbūt tā gaida, kad mēs kļūsim pietiekami atvērti, lai to pamanītu.
Kā pārpilnības domāšana izskatās ikdienā?
Tā dzīvo mazās izvēlēs
Mēs bieži iedomājamies, ka lielas pārmaiņas sākas ar lieliem notikumiem.
Taču dzīve biežāk mainās klusāk.
Kad tu izvēlies mācīties ko jaunu.
Kad uzdod jautājumu, kuru agrāk baidījies uzdot.
Kad pasaki "paldies" tā vietā, lai koncentrētos uz to, kā vēl trūkst.
Kad ļauj sev atpūsties bez vainas sajūtas.
Kad notici, ka tava balss ir vērtīga.
Kad dalies ar ideju, nebaidoties, ka citi būs labāki.
Es pamanīju, ka pārpilnība reti ienāk ar troksni.
Tā bieži ienāk klusā ikdienas lēmumā.
Viena vienkārša prakse, ko vari sākt jau šodien
Meklē to, kas jau ir
Šodien vakarā paņem piezīmju kladi.
Uzraksti trīs lietas, kuru tavā dzīvē jau ir pietiekami.
Varbūt tas ir tavs ķermenis, kas tevi ir iznesis cauri grūtām dienām.
Varbūt cilvēks, kurš tev uzticas.
Varbūt prasme, kuru agrāk nenovērtēji.
Varbūt laiks, kuru vari izmantot gudrāk.
Nav jāmeklē ideālas atbildes.
Mērķis nav pārliecināt sevi, ka viss ir perfekti.
Mērķis ir ieraudzīt to, ko trūkuma domāšana bieži noslēpj.
Es pamanīju, ka uzmanība ir kā gaisma.
Tur, kur tā nonāk, sāk parādīties vairāk detaļu.
Kā tas paplašina iespējamo?
Tas maina jautājumus, ko uzdodam sev
Trūkuma domāšana jautā:
"Kāpēc tas nav iespējams?"
Pārpilnības domāšana jautā:
"Kā tas varētu kļūt iespējams?"
Trūkuma domāšana saka:
"Man nav."
Pārpilnības domāšana jautā:
"Kas man jau ir?"
Trūkuma domāšana redz aizvērtas durvis.
Pārpilnības domāšana sāk pamanīt logus.
Un dažreiz arī pavisam jaunas takas.
Tas nenozīmē, ka visas ieceres piepildīsies.
Tas nozīmē, ka mēs pārstājam ierobežot sevi vēl pirms dzīve ir paspējusi atbildēt.
Es brīnos, cik daudz iespēju paliek neizmantotas tikai tāpēc, ka tās neiederas mūsu vecajos priekšstatos.
Atgūt savu spēku bez vainas
Tu neesi definēts ar savu pagātni
Dažreiz cilvēki dzird par pārpilnības domāšanu un sāk vainot sevi.
"Ja mana dzīve nav tāda, kādu vēlos, tātad es domāju nepareizi."
Taču tas nav šī ceļa būtība.
Dzīvē ir notikumi, kurus mēs neizvēlamies.
Ir zaudējumi.
Ir slimības.
Ir ekonomiskas pārmaiņas.
Ir apstākļi, kurus nevar kontrolēt.
Tomēr pat sarežģītās situācijās paliek kaut kas ļoti vērtīgs.
Spēja izvēlēties nākamo soli.
Spēja izvēlēties, kādu stāstu par sevi turpināsim stāstīt.
Tas nav par vainu.
Tas ir par brīvību.
Nevis pilnīgu kontroli pār dzīvi, bet iespēju piedalīties tās veidošanā.
Varbūt tas ir daudz vairāk, nekā sākumā šķiet.
Pārpilnība nav sacensība
Pietiek arī tad, ja citiem ir vairāk
Trūkuma domāšana bieži salīdzina.
Ja kādam izdodas, šķiet, ka mūsu iespējas kļūst mazākas.
Taču dzīve ne vienmēr darbojas kā viens pīrāgs, kuru sadala arvien mazākās daļās.
Idejas vairojas, kad ar tām dalās.
Zināšanas aug, kad tās nodod tālāk.
Mīlestība nebeidzas, kad to sniedz.
Iedvesma kļūst stiprāka, kad redzam citus augam.
Varbūt arī pārpilnība darbojas līdzīgi.
Es pamanīju, ka prieks par cita cilvēka panākumiem bieži atver mūsu pašu sirdi jaunām iespējām.
Miers rodas tur, kur pazūd nemitīgā cīņa
Varbūt dzīve nav nepārtraukts eksāmens
Dažreiz šķiet, ka visu laiku jāpierāda sava vērtība.
Jāstrādā vairāk.
Jāpelna vairāk.
Jābūt labākam.
Taču varbūt tava vērtība nav atkarīga tikai no sasniegumiem.
Varbūt tieši no šīs apziņas sāk augt īsta pārliecība.
No tās dzimst drosme.
No drosmes rodas rīcība.
Un rīcība bieži atver durvis, kuras bailes nekad neatvērtu.
Tas mani padarīja ziņkārīgu.
Varbūt pārpilnības domāšana nav mēģinājums iegūt vairāk.
Varbūt tā ir spēja pilnīgāk ieraudzīt to, kas jau ir, un no šīs vietas veidot nākamo soli.
Es brīnos, cik daudz dzīvē vēl nav noticis tikai tāpēc, ka mēs vēl neesam uzdevuši sev citus jautājumus.
Varbūt rītdiena neatnesīs visas atbildes.
Varbūt tai tas nemaz nav jādara.
Es nezinu.
Taču man šķiet skaista doma, ka dzīve joprojām glabā iespējas, kuras vēl neesam iemācījušies atpazīt.
Please visit https://drlal.eu
Komentāri
Ierakstīt komentāru