Atmodināt sevī labklājības zelta gaismas spēku

Labklājība sākas tur, kur pamostas apziņa

Iekšējais zelts, kas vienmēr ir bijis tevī

Mēs bieži domājam par labklājību kā par kaut ko, kas vēl tikai jāiegūst. Vairāk naudas, skaistāka māja, drošāks darbs, harmoniskākas attiecības, vairāk brīvības. Taču senās ezoteriskās tradīcijas labklājību redz daudz dziļāk. Tā nav tikai ārēja pārpilnība. Tā ir iekšēja enerģijas kvalitāte, kurā cilvēks sāk sajust, ka dzīve nav pret viņu, bet plūst caur viņu.

Alķīmiķi runāja par svina pārvēršanu zeltā, taču šī mācība vienmēr ir bijusi arī simboliska. Svins var būt bailes, trūkuma domāšana, nedrošība un ieradums sevi ierobežot. Zelts ir apziņa, kas kļuvusi skaidrāka, vieglāka un brīvāka.

Labklājības atmoda sākas tad, kad mēs pārstājam tikai gaidīt ārēju pārmaiņu un sākam pārveidot savu iekšējo pasauli.

Patīkamības enerģija kā garīgs spēks

Prieks nav vieglprātība

Ir kāda ļoti smalka enerģija, kuru mēs dažkārt nenovērtējam: patīkamība.

Silta sajūta krūtīs. Kluss prieks par rīta gaismu. Gandarījums pēc labi paveikta darba. Maigums sarunā. Skaistuma baudīšana. Mierīga elpa. Sajūta, ka šajā mirklī nav nepieciešams neko pierādīt.

Garīgajā ceļā patīkamība nav tikai komforts. Tā var kļūt par durvīm uz dziļāku klātbūtni.

Kad cilvēks pastāvīgi atrodas spriedzē, viņa uzmanība sašaurinās. Viņš redz problēmas, draudus un trūkumu. Kad ķermenis un prāts sāk atslābt, uztvere kļūst plašāka. Mēs sākam pamanīt iespējas, sakritības, intuīcijas impulsus un smalkas sajūtas.

Tāpēc praktisks labklājības ceļš var sākties ar vienkāršu jautājumu:

Kas šodien manī rada patīkamu, mierīgu un dzīvu sajūtu?

Nevis mākslīgu eiforiju. Nevis bēgšanu no realitātes. Bet klusu iekšēju “jā” dzīvei.

Ezoteriskais skatījums uz pārpilnību

Enerģija seko uzmanībai

Senajās mistiskajās mācībās uzmanība bieži tika uzskatīta par vienu no cilvēka lielākajiem spēkiem. Tas, kam mēs nepārtraukti piešķiram savu uzmanību, sāk iegūt lielāku nozīmi mūsu iekšējā pasaulē.

Ja katru dienu domājam tikai par to, kā mums trūkst, trūkuma sajūta kļūst par ieradumu.

Ja sākam pamanīt to, kas jau plūst mūsu dzīvē, rodas cita iekšējā frekvence.

Tas nenozīmē izlikties, ka problēmu nav. Ezoteriskā gudrība nav realitātes noliegšana. Tā ir spēja ieraudzīt vairākus realitātes slāņus vienlaikus.

Jā, pastāv izaicinājums.

Bet līdzās tam var pastāvēt iespēja.

Jā, ir neziņa.

Bet tajā var mājot intuīcija.

Jā, kaut kas vēl nav sasniegts.

Bet tajā pašā laikā kaut kas jau ir nobriedis.

Šāda uztvere pamazām maina attiecības ar dzīvi.

Iniciācija ikdienas mirklī

Ceļš sākas ar mazo

Iniciācija nav obligāti kāds mistisks rituāls templī vai slepena ceremonija. Dziļākā nozīmē iniciācija ir pāreja no viena apziņas stāvokļa citā.

Tu pamani, ka reaģē citādi.

Tu izvēlies mieru tur, kur agrāk izvēlējies paniku.

Tu izvēlies pateicību tur, kur agrāk automātiski redzēji trūkumu.

Tu izvēlies klausīties intuīcijā, nevis vienmēr pakļauties bailēm.

Tu sāc saprast, ka ikdienas dzīve pati par sevi var būt iniciātisks ceļš.

Pamēģini šodien izvēlēties vienu parastu darbību un pārvērst to apzinātā praksē. Dzerot tēju, nejauši nepāršķir ekrānu. Sajūti siltumu. Ieelpo aromātu. Vēro ķermeni. Pateicies par šo vienkāršo mirkli.

Tā nav maza lieta.

Tu trenē apziņu būt klātesošai.

Un klātbūtne ir viena no durvīm uz iekšējo enerģiju.

Alķīmija: no trūkuma uz zeltu

Pārveido to, ko dzīve tev dod

Alķīmija māca nevis izmest to, kas šķiet nevērtīgs, bet pārveidot to.

Arī ikdienas pieredzi var izmantot šādā veidā.

Ja jūti skaudību, pajautā: “Ko šī sajūta man atklāj par manu apslēpto vēlmi?”

Ja jūti bailes, pajautā: “Ko šīs bailes cenšas mani pasargāt?”

Ja jūti dusmas, pajautā: “Kurā vietā man nepieciešamas skaidrākas robežas?”

Ja jūti trūkumu, pajautā: “Kur es jau esmu bagāts, bet to vairs nepamanu?”

Šie jautājumi maina enerģijas virzienu.

Tu vairs neesi tikai savas emocijas upuris. Tu kļūsti par to pētnieku.

Tas ir alķīmisks process.

Neapzinātā pieredze kļūst par apziņu.

Apziņa kļūst par gudrību.

Gudrība kļūst par izvēli.

Un izvēle sāk veidot jaunu dzīves kvalitāti.

Labklājības rituāls septiņām minūtēm

Vienkārša prakse ikdienai

Katru rītu vai vakaru velti sev septiņas minūtes.

Pirmajā minūtē vienkārši elpo. Nevajag neko mainīt.

Otrajā minūtē sajūti ķermeni. Atrodi vietu, kurā ir visvairāk miera vai patīkamas sajūtas.

Trešajā minūtē nosauc trīs lietas, kas tavā dzīvē jau ir pietiekamas.

Ceturtajā pajautā sev: “Kādu enerģiju es šodien vēlos ienest pasaulē?”

Piektajā iztēlojies zeltainu gaismu, kas lēni piepilda krūtis un vēderu. Neuztver to kā kaut ko, kas obligāti jāpierāda. Ļauj tai būt simbolam skaidrībai, dzīvībai un iekšējai pārpilnībai.

Sestajā minūtē izvēlies vienu konkrētu darbību, kas atspoguļos šo enerģiju.

Septītajā vienkārši pasaki sev: “Es esmu gatavs pamanīt to, kas jau nāk man pretī.”

Pēc tam atgriezies savā dienā.

Rituāla spēks nav tā mistiskajā sarežģītībā. Spēks ir atkārtojumā.

Sakrālā attieksme pret materiālo pasauli

Nauda nav garīguma pretstats

Dažkārt garīgajā vidē rodas priekšstats, ka materiālā labklājība ir kaut kas zemāks par garīgumu. Taču šāds dalījums var būt pārāk vienkāršots.

Ķermenis ir materiāls.

Māja ir materiāla.

Ēdiens ir materiāls.

Nauda ir enerģijas un apmaiņas instruments cilvēku pasaulē.

Jautājums nav tikai par to, cik daudz mums pieder. Svarīgāks var būt jautājums: kādā apziņas stāvoklī mēs izmantojam to, kas mums pieder?

Nauda var kļūt par baiļu avotu, bet tā var kļūt arī par līdzekli radīšanai, rūpēm, brīvībai un dāsnumam.

Patiesa alķīmija nav atteikšanās no pasaules.

Tā ir spēja ienest apziņu pasaulē.

Pazīmes, ka iekšējā labklājība mostas

Mazāk piespiešanas, vairāk plūsmas

Iekšējā pārpilnība ne vienmēr izskatās pēc grandioziem panākumiem. Dažkārt tā ir ļoti klusa.

Tu vairs nejūties spiests visu kontrolēt.

Tu biežāk uzticies savam ritmam.

Tu pamani sakritības, bet nekļūsti no tām atkarīgs.

Tu jūti vairāk pateicības par vienkāršām lietām.

Tu spēj saņemt palīdzību bez kauna.

Tu spēj dot, neiztukšojot sevi.

Tu sāc atšķirt intuīciju no bailēm.

Un, iespējams, vissvarīgākais — dzīve sāk šķist mazāk kā cīņa un vairāk kā dziļš dialogs.

Tas nenozīmē, ka pazūd grūtības.

Tas nozīmē, ka mainās tavs veids, kā tās sastapt.

Pamosties savā zelta laukā

Labklājība nav tikai galamērķis

Varbūt labklājība nekad nav bijusi tikai kaut kas, ko mums jāiegūst nākotnē.

Varbūt tā ir spēja atpazīt dzīvību, kas jau kustas mūsos.

Elpā.

Ķermenī.

Attiecībās.

Radošumā.

Darbā.

Klusumā.

Spējā vēlēties.

Spējā pateikt “nē”.

Spējā pateikt “jā”.

Spējā atkal sākt.

Senais alķīmiķis meklēja zeltu, bet īstais noslēpums vienmēr varēja būt citur: nevis tajā, ko mēs atklājam ārpus sevis, bet tajā, ko iemācāmies atmodināt sevī.

Tāpēc šodien nesteidzies meklēt pierādījumus tam, ka dzīve kļūs labāka.

Meklē vietas, kur tā jau ir dzīva.

Meklē patīkamo sajūtu, kas parādās bez piespiešanas.

Meklē mieru starp domām.

Meklē skaistumu vienkāršajā.

Meklē savu iekšējo “jā”.

Un tad sper vienu mazu, praktisku soli tā virzienā.

Jo katra patiesa pārmaiņa sākas ar enerģiju, bet kļūst par realitāti caur rīcību.

Varbūt tas ir labklājības dziļākais mistērijas punkts: mēs ne tikai saņemam dzīves zeltu.

Mēs paši kļūstam par trauku, kas spēj to atpazīt, saturēt un pārveidot gaismā.

Un varbūt atmoda nav brīdis, kad pēkšņi atrodam visu, ko meklējām.

Varbūt atmoda ir mirklis, kad saprotam — daļa no tā, ko meklējām, visu laiku klusi elpoja mūsos.

Please read similar posts at https://drlal.be

 

Pārpilnības domāšana: ceļš uz brīvību

Kas īsti ir pārpilnības domāšana?

Pārpilnības domāšana ir cerīga, atvērta un pozitīva attieksme pret dzīvi. Tā nenozīmē, ka cilvēks izliekas — viss vienmēr ir labi vai ka katra vēlēšanās noteikti piepildīsies. Tā drīzāk ir gatavība atzīt, ka dzīvē var būt vairāk iespēju, nekā mēs šobrīd redzam.

Tā ir klusa sajūta, ka pasaule nav tikai vieta, kurā kaut kas visu laiku jāizcīna.

Ka nav jādzīvo nemitīgās bailēs, ka nepietiks.

Nepietiks naudas.

Nepietiks mīlestības.

Nepietiks laika.

Nepietiks uzmanības.

Nepietiks panākumu.

Nepietiks vietas arī tev.

Es pamanīju, ka daudzi cilvēki patiesībā necieš no iespēju trūkuma tik daudz, cik no sajūtas, ka iespēju ir pārāk maz. Kad mēs dzīvojam šādā iekšējā trūkumā, katrs zaudējums šķiet milzīgs un katra cita cilvēka veiksme var šķist kā drauds.

Pārpilnība piedāvā citu skatījumu.

Varbūt cita cilvēka panākumi nenozīmē, ka tev ir mazāk iespēju.

Varbūt mīlestība nav resurss, kas izsīkst.

Varbūt dzīvē var būt vairāk nekā viens pareizais ceļš.

Trūkuma sajūta un neredzamais ierobežojums

Trūkuma domāšana bieži sākas ļoti agri. Mēs iemācāmies salīdzināt.

Kuram ir vairāk?

Kurš ir skaistāks?

Kurš pelna vairāk?

Kuram ir labāks darbs?

Kuram ir laimīgāka ģimene?

Kurš tiek pamanīts?

Šādi jautājumi paši par sevi nav slikti. Taču, ja tie kļūst par mūsu galveno veidu, kā skatīties uz dzīvi, pasaule sāk izskatīties kā sacensība.

Ja otrs uzvar, es zaudēju.

Ja otram ir vairāk, man ir mazāk.

Ja kāds saņem mīlestību, man tās paliek mazāk.

Ja kāds kļūst veiksmīgs, mana iespēja kļūt veiksmīgam samazinās.

Tas var radīt pastāvīgu saspringumu.

Mēs sākam sargāt to, kas mums ir, pat tad, kad neviens to nemēģina atņemt.

Mēs baidāmies dot, jo domājam, ka pēc tam mums pašiem nepietiks.

Mēs baidāmies dalīties ar ideju.

Mēs baidāmies palīdzēt.

Mēs baidāmies būt dāsni.

Un tieši šeit pārpilnības domāšana kļūst interesanta.

Kas atrodas dziļāk par vēlmi pēc vairāk?

Varbūt mēs patiesībā nevēlamies bezgalīgi daudz.

Varbūt mēs vēlamies justies droši.

Vēlamies zināt, ka rīt arī būs iespējams elpot.

Vēlamies uzticēties savam ķermenim.

Vēlamies mīlestību, kurā nav nepārtraukti jācīnās par savu vietu.

Vēlamies pietiekami daudz naudas, lai nebūtu jādzīvo bailēs.

Vēlamies brīvību izvēlēties.

Vēlamies darbu, kam ir nozīme.

Vēlamies just, ka mūsu dzīve nav tikai pienākumu virkne.

Tas manī rosināja ziņkāri: cik bieži mūsu vēlme pēc pārpilnības patiesībā ir vēlme pēc iekšēja miera?

Kad cilvēks jūtas drošāks, viņam bieži kļūst vieglāk dalīties.

Vieglāk palīdzēt.

Vieglāk klausīties.

Vieglāk priecāties par cita panākumiem.

Vieglāk dot bez sajūtas, ka viņš pats kaut ko zaudē.

Varbūt tāpēc pārpilnība var kļūt arī altruistiska.

Nevis tāpēc, ka mums būtu bezgalīgi resursi, bet tāpēc, ka mēs vairs nedzīvojam ar sajūtu, ka katrs labums, ko saņem otrs, ir kaut kas atņemts mums.

Pārpilnība nav noliegums

Ir svarīgi to pateikt skaidri.

Pārpilnības domāšana nenozīmē ignorēt realitāti.

Ja kontā ir maz naudas, pozitīva domāšana viena pati to neatrisina.

Ja ķermenis ir noguris, mums nav jāizliekas enerģiskiem.

Ja attiecības sāp, nav jāatkārto sev, ka viss ir lieliski.

Ja dzīvē ir zaudējums, mums nav nekavējoties jāatrod tam „pozitīvā puse”.

Pārpilnība var sākties ar ļoti vienkāršu patiesību:

„Šobrīd ir grūti, un tomēr es nezinu visu, kas vēl ir iespējams.”

Šis „tomēr” ir svarīgs.

Tas neatceļ realitāti.

Tas atstāj durvis vaļā.

Es nezinu, kas notiks rīt.

Es nezinu, vai viss izdosies tā, kā es ceru.

Es nezinu, vai dzīve dos man tieši to, ko es vēlos.

Bet es arī nezinu, kādas iespējas vēl nav redzamas.

Varbūt pietiek ar to, lai tās neizslēgtu pārāk agri.

Vienkārša prakse šodienai

Šodien izvēlies vienu parastu situāciju, kurā parasti automātiski domā trūkuma valodā.

Varbūt darbā.

Varbūt attiecībās.

Varbūt saistībā ar naudu.

Varbūt ar veselību.

Varbūt ar savu vecumu vai nākotni.

Kad pamani domu „man nepietiks”, necenties to ar varu aizstāt ar „man būs viss”.

Vienkārši pievieno vienu jautājumu:

„Kas vēl ir iespējams?”

Ja domā: „Man nekad nebūs pietiekami daudz naudas,” pajautā: „Kas vēl ir iespējams?”

Ja domā: „Es nekad neatradīšu sev piemērotu darbu,” pajautā: „Kas vēl ir iespējams?”

Ja domā: „Man nav pietiekami daudz laika,” pajautā: „Ko es vēl neesmu pamanījis?”

Ja jūties vientuļš, pajautā: „Kur vēl varētu būt saikne?”

Tas nav solījums.

Tas ir logs.

Kad mēs sākam redzēt vairāk

Es pamanīju, ka viens no interesantākajiem pārpilnības aspektiem ir uzmanība.

Kad mēs sagaidām tikai trūkumu, mēs sākam meklēt pierādījumus tam, ka trūkst.

Kad sākam pieļaut iespēju, ka kaut kā var būt pietiekami, mēs ievērojam citas lietas.

Cilvēku, kurš ir gatavs palīdzēt.

Prasmi, kuru esam aizmirsuši novērtēt.

Ideju, kas jau kādu laiku atrodas prāta malā.

Iespēju mācīties.

Attiecības, kurās jau ir vairāk mīlestības, nekā bijām pamanījuši.

Laiku, ko varam izmantot citādi.

Naudu, kuru varam sākt pārvaldīt apzinātāk.

Ķermeni, kas arī šodien dara ļoti daudz, lai mūs nestu cauri dzīvei.

Pārpilnība ne vienmēr nozīmē kaut ko pievienot.

Dažreiz tā nozīmē ieraudzīt to, kas jau ir.

Kā tas paplašina iespējamo?

Kad cilvēks sāk domāt pārpilnības valodā, viņš var atļauties uzdot lielākus jautājumus.

Nevis:

„Kā lai es izdzīvoju?”

Bet:

„Kā es gribētu dzīvot?”

Nevis:

„Ko es varu atļauties?”

Bet:

„Kas man patiešām ir svarīgs, un kā es varu tam radīt vietu?”

Nevis:

„Kā lai es nezaudēju?”

Bet:

„Ko es vēlos radīt?”

Šīs nav tikai vārdu spēles.

Jautājums nosaka virzienu, kurā mēs skatāmies.

Ja meklējam tikai draudus, mēs atrodam draudus.

Ja meklējam iespējas, mēs sākam pamanīt iespējas.

Protams, ne visas iespējas būs īstas.

Dažas durvis paliks aizvērtas.

Daži mēģinājumi neizdosies.

Taču plašāks skats nozīmē, ka viens „nē” vairs nav automātisks spriedums par visu nākotni.

Pārpilnība dod spēku bez vainošanas

Ir svarīgi nepārvērst šo ideju par vēl vienu iemeslu sevi vainot.

Ja tu šobrīd dzīvo bailēs, tas nenozīmē, ka esi „izvēlējies nepareizu domāšanu”.

Tavas bailes var būt radušās no pieredzes.

No zaudējuma.

No nedrošības.

No apstākļiem, kurus tu neesi izvēlējies.

Tu neesi vainīgs par to, ka tev ir bail.

Bet tev var būt iespēja pamanīt, ko tu dari ar šīm bailēm šodien.

Tu vari izvēlēties vienu sarunu.

Vienu robežu.

Vienu lūgumu pēc palīdzības.

Vienu rūpi par savu veselību.

Vienu soli finansiālās skaidrības virzienā.

Vienu darbību, kas atgriež tevi pie tā, kas tev ir svarīgs.

Tā ir atbildība bez kauna.

Tā ir vara bez vainas.

Dāsnums sākas ar sajūtu, ka pietiek

Kad mēs ticam, ka saņemsim to, kas mums nepieciešams, var kļūt vieglāk dot.

Ne vienmēr naudu.

Laiku.

Uzmanību.

Pacietību.

Zināšanas.

Labus vārdus.

Iespēju citam cilvēkam kļūdīties.

Dažreiz vislielākā dāvana ir vienkārši nebūt steidzīgam.

Klausīties cilvēkā, kurš runā.

Palīdzēt kolēģim, negaidot tūlītēju atlīdzību.

Atstāt vietu citam cilvēkam pie galda.

Pateikt: „Es priecājos par tevi,” un to patiešām domāt.

Šeit pārpilnība kļūst ļoti praktiska.

Tā sākas nevis bankas kontā, bet attiecībās ar dzīvi.

Un ja tev jau ir vairāk, nekā tu domā?

Varbūt šovakar paskaties apkārt ļoti parastā veidā.

Uz krūzi.

Uz galdu.

Uz gultu.

Uz cilvēku, kuram vari uzrakstīt.

Uz ķermeni, kas visu dienu tevi nesis.

Uz prasmi, kuru kādreiz nezināji un tagad proti.

Uz kļūdu, no kuras kaut ko iemācījies.

Uz iespēju, kas vēl nav piepildījusies.

Ne tāpēc, lai piespiestu sevi būt pateicīgam.

Vienkārši pamanīt.

Es brīnos, cik daudz mūsu dzīvē kļūst redzams, kad mēs uz brīdi pārstājam skaitīt tikai to, kā trūkst.

Varbūt pārpilnība nav sajūta, ka tev ir viss.

Varbūt tā ir sajūta, ka dzīve vēl nav izsmēlusi savas iespējas.

Atstāj sev atvērtas durvis

Tev nav jābūt optimistam katru dienu.

Tev nav jāizliekas pārliecinātam.

Tev nav jāzina, kā viss atrisināsies.

Varbūt pietiek ar mazu iekšēju kustību.

No „nekas nemainīsies” uz „es nezinu, kas vēl ir iespējams”.

No „man nepietiek” uz „ko es šobrīd nepamanu?”

No „esmu viens” uz „kur vēl varētu būt saikne?”

No „man jāaizsargā viss, kas man ir” uz „ko es varu dot, nezaudējot sevi?”

No „dzīve man kaut ko atņem” uz „kur man vēl ir izvēle?”

Tas nav aicinājums kļūt par citu cilvēku.

Tas ir aicinājums pamanīt to cilvēku, kurš jau ir tevī.

Varbūt viņš jau zina, kā izskatās miers.

Varbūt viņš jau zina, kā mīlēt.

Varbūt viņš jau ir piedzīvojis drosmi.

Varbūt viņš jau reiz atrada ceļu no situācijas, kas šķita bezizeja.

Un varbūt tava nākamā dzīves nodaļa nav jāuzbūvē no nulles.

Varbūt kaut kas jau ir iesākts.

Kaut kur tevī.

Kādā attiecībā.

Kādā prasmē.

Kādā klusā vēlmē.

Kādā mazā izvēlē, ko vari izdarīt rīt.

Es nezinu, kas tieši tas būs.

Un varbūt arī tev tas šovakar nav jāzina.

Varbūt rīt no rīta tu ieraudzīsi to pašu logu, to pašu ielu, to pašu kafijas tasi. Nekas ārēji nebūs dramatiski mainījies.

Tomēr varbūt kāds jautājums būs kļuvis nedaudz plašāks.

Nevis: „Vai man pietiks?”

Bet:

„Kas vēl varētu būt iespējams, ja dzīve nav tik maza, kā es reiz iemācījos domāt?”

Un es brīnos, ko tu ieraudzītu, ja rīt nesteigtos uzreiz atrast atbildi...

bet vienkārši atstātu šo jautājumu sev līdzi uz dienu.

Please read similar posts at https://drlaleu.eu 

 

Dzīvot bez bailēm no savas pieredzes

Kad mēs pārstājam baidīties no sevis

Ir kāda doma, kas spēj palikt prātā ilgāk nekā jebkurš padoms: ja vienīgais, ko cilvēki iemācītos, būtu nebaidīties no savas pieredzes, ar to vien pietiktu, lai pasaule mainītos.

Šķiet tik vienkārši. Taču ikdienā mēs bieži darām pretējo.

Mēs cenšamies nejust dusmas. Mēs slēpjam skumjas. Mēs steidzamies aizpildīt tukšumu ar darbu, telefona ekrāniem, sarunām vai plāniem. Mēs domājam, ka miers pienāks tikai tad, kad nepatīkamās sajūtas pazudīs.

Es pamanīju, ka lielākā daļa cilvēku nebaidās no pašām emocijām. Viņi baidās no tā, ko emocijas varētu nozīmēt.

Varbūt skumjas nozīmē neveiksmi.

Varbūt bailes nozīmē vājumu.

Varbūt apjukums nozīmē, ka mēs esam pazaudējuši ceļu.

Bet varbūt neviena no šīm lietām nav patiesa.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Kas notiktu, ja pieredze nebūtu ienaidnieks, bet vēstnesis?

Ierobežojums, kuru daudzi pat nepamana

Mēs cenšamies kontrolēt to, kas vēlas tikt sadzirdēts

No bērnības daudzi no mums iemācās būt "pareizi".

Neraudi.

Neesi dusmīgs.

Nebaidies.

Esi stiprs.

Laika gaitā mēs sākam domāt, ka pieņemami ir tikai daži mūsu iekšējās pasaules fragmenti. Pārējie tiek paslēpti.

Tomēr paslēptais nepazūd.

Tas kļūst klusāks, bet ne mazāks.

Tas parādās nogurumā. Tas parādās trauksmē. Tas parādās attiecībās, kurās atkārtojam vienus un tos pašus stāstus. Tas parādās brīžos, kad šķiet, ka dzīvojam tālu prom no sevis.

Interesanti ir tas, ka mēs bieži cīnāmies nevis ar dzīvi, bet ar savu reakciju uz dzīvi.

Jo vairāk pretojamies savai pieredzei, jo vairāk enerģijas tai atdodam.

Varbūt brīvība nesākas tad, kad viss kļūst viegli.

Varbūt tā sākas tad, kad vairs nav jābēg.

Dziļākā patiesība zem bailēm

Jūsu pieredze nav kļūda

Ir vilinoši domāt, ka mierīgs cilvēks nekad nejūt bailes.

Taču varbūt mierīgs cilvēks vienkārši neuzskata bailes par katastrofu.

Es pamanīju, ka daba neko neatgrūž.

Debesis necenšas apturēt mākoņus.

Jūra necīnās ar katru vilni.

Koki neatsakās no rudens tikai tāpēc, ka lapas krīt.

Mēs bieži esam vienīgās būtnes, kas cenšas pārliecināt sevi, ka šim mirklim nevajadzētu eksistēt.

Varbūt dziļākā patiesība ir ļoti klusa.

Pieredze nāk un aiziet.

Tas, kas to pamana, paliek.

Kad sākam uzticēties šai vienkāršajai atziņai, rodas vairāk vietas elpai. Vairāk vietas izvēlei. Vairāk vietas dzīvei.

Ne tāpēc, ka problēmas pazūd.

Bet tāpēc, ka mēs vairs neesam tikai mūsu problēmas.

Neliela prakse, ko var sākt jau šodien

Uzdāviniet sev vienu minūti bez labošanas

Nākamreiz, kad parādās nepatīkama sajūta, neko nesteidzieties mainīt.

Vienkārši apsēdieties.

Elpojiet.

Un pajautājiet sev:

"Kas tieši šobrīd notiek manā pieredzē?"

Nevis kāpēc.

Nevis kā to salabot.

Tikai kas.

Varbūt sajūta ir smagums krūtīs.

Varbūt saspringti pleci.

Varbūt vēlme aizbēgt.

Vienkārši pamaniet.

Es pamanīju, ka pati novērošana bieži rada vairāk telpas nekā cīņa.

Tas nenozīmē padoties.

Tas nozīmē pārstāt karot ar sevi.

Dažreiz viena minūte godīgas klātbūtnes dara vairāk nekā stunda centienu visu izlabot.

Kā tas maina to, kas šķiet iespējams

Kad nav jābūt perfektam, parādās īsta drosme

Daudzi uzskata, ka pārliecība rodas tikai pēc panākumiem.

Bet varbūt pārliecība dzimst daudz agrāk.

Varbūt tā rodas brīdī, kad saprotam, ka spējam izturēt arī neērtību.

Tas atver pavisam citas iespējas.

Pēkšņi var kļūt iespējams uzsākt jaunu darbu.

Atklāti sarunāties ar mīļoto cilvēku.

Rūpēties par veselību nevis baiļu, bet cieņas dēļ.

Atļaut sev atpūsties.

Mainīt ieradumus.

Mācīties.

Mīlēt.

Ne tāpēc, ka vairs nav baiļu.

Bet tāpēc, ka bailes vairs nenosaka visu stāstu.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Cik daudz sapņu nav pazuduši.

Varbūt tie vienkārši gaida vietu, kur tiem nav jācīnās ar mūsu pašu pretestību.

Vara atgriežas pie cilvēka

Bez vainas. Bez nosodījuma.

Ir viegli pārvērst personīgo izaugsmi par vēl vienu pienākumu.

"Man vajadzētu domāt pozitīvāk."

"Man vajadzētu būt mierīgākam."

"Man vajadzētu tikt tam pāri."

Bet šādi vārdi reti rada mieru.

Tie biežāk rada jaunu cīņu.

Es pamanīju, ka cilvēki uzplaukst nevis tad, kad viņiem pasaka, kas ar viņiem nav kārtībā.

Viņi uzplaukst tad, kad saprot, ka viņiem jau ir spēja satikt savu dzīvi citādi.

Jums nav jākļūst par citu cilvēku.

Jums nav jāizdzēš pagātne.

Jums nav jāgaida ideāls brīdis.

Varbūt spēks vienmēr ir bijis tuvāk, nekā šķita.

Varbūt tas nebija pazudis.

Varbūt tas vienkārši bija apslēpts zem bailēm no paša pārdzīvotā.

Miers atrodams ikdienā

Parastie mirkļi kļūst par skolotājiem

Mēs bieži meklējam lielus pagrieziena punktus.

Taču dzīve lielākoties sastāv no pavisam vienkāršām ainām.

Rīta kafija.

Pastaiga.

Saruna virtuvē.

Klusums automašīnā.

Bērna smiekli.

Nogurums dienas beigās.

Tieši tur mēs atkal un atkal sastopam sevi.

Tieši tur rodas iespēja nepagriezties prom.

Varbūt miers nav vieta, kuru sasniedz.

Varbūt tas ir veids, kā sastapt šo mirkli.

Pat tad, kad tas nav ideāls.

Pat tad, kad tas ir nepabeigts.

Saruna, kas turpinās

Es nezinu, kāda pieredze šobrīd dzīvo jūsos.

Es nezinu, kuru tās daļu jūs esat iemācījušies slēpt.

Bet es domāju par to, cik daudz enerģijas cilvēks atgūst brīdī, kad viņam vairs nav jāizliekas par kādu citu.

Es domāju par to, cik klusa var būt uzticēšanās sev.

Varbūt tā neskan kā triumfs.

Varbūt tā izklausās pēc vienkārša: "Es varu būt kopā ar šo mirkli."

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Kas notiktu, ja rīt jūs nepamostos kā pilnīgi cits cilvēks?

Kas notiktu, ja jūs vienkārši par vienu soli mazāk baidītos no tā, ko piedzīvojat?

Varbūt pasaule nemainās tikai ar lielām idejām.

Varbūt tā mainās katru reizi, kad kāds pārstāj karot ar savu iekšējo pasauli.

Un varbūt interesantākais jautājums nav tas, kā kļūt par citu cilvēku.

Varbūt jautājums ir daudz klusāks.

Es brīnos...

Kas jau tagad dzīvo jūsos, gaidot nevis labošanu, bet mierīgu satikšanos?

Read similar posts in https://drlal.pt

 

Labklājība plūst caur tevi vienmēr

Varbūt tev nav jāatrod tas, kas nekad nav zudis

Ir kāda vienkārša, bet dziļa doma, kas var mainīt veidu, kā mēs skatāmies uz dzīvi.

Labklājība ir šī Visuma pamats. Labklājība ir pamats Visam-Kas-Ir. Tā plūst pie tevis un caur tevi. Tev nav nepieciešams to izveidot no jauna. Tev nav jāpierāda, ka esi tās cienīgs. Tev vienkārši ir jāļauj tai būt.

Daudzi no mums ir iemācījušies dzīvot pretējā virzienā.

Mēs domājam, ka vispirms jāatrisina problēmas, lai atrastu mieru. Vispirms jāsasniedz panākumi, lai justos pārliecināti. Vispirms jāiegūst vairāk, lai piedzīvotu pārpilnību. Vispirms jāmainās, lai būtu mīlestības vērti.

Un tā mēs dažkārt pavadām gadus, meklējot kaut ko, kas varbūt jau ir kopā ar mums.

I noticed, ka daba nekad nešaubās par savu vietu dzīvē. Zieds necenšas pierādīt, ka drīkst ziedēt. Saule neprasa atļauju spīdēt. Upe neapšauba, vai tai ir tiesības plūst.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Kas būtu, ja arī mēs būtu daudz tuvāk labklājībai, nekā paši apzināmies?

Kas būtu, ja lielākais solis nebūtu kaut ko iegūt, bet kaut kam ļaut parādīties?

Ierobežojums, kuru daudzi nes sev līdzi

Sajūta, ka kaut kā vēl trūkst

Daudzi cilvēki dzīvo ar klusu pārliecību:

"Kad man būs vairāk naudas, es jutīšos droši."

"Kad būšu veselāks, es baudīšu dzīvi."

"Kad mani vairāk novērtēs, es jutīšos pārliecināts."

"Kad viss sakārtosies, es atradīšu mieru."

Šīs domas šķiet saprotamas.

Taču zem tām bieži slēpjas viena dziļāka pārliecība.

Tā saka: "Tas, kas man nepieciešams, atrodas kaut kur ārpus manis."

Un tad mēs sākam dzīties pakaļ mieram.

Meklējam pārliecību.

Gaidām īsto brīdi.

Atliekam dzīvi uz vēlāku laiku.

Perhaps lielākais ierobežojums nav tas, ka mums nav pietiekami daudz.

Varbūt tas ir uzskats, ka mēs esam atdalīti no tā, ko meklējam.

Dziļākā patiesība zem virsmas

Dzīve jau tagad tevi atbalsta

Iedomājies koku ziemā.

No ārpuses tas var izskatīties kluss.

Var šķist, ka nekas nenotiek.

Bet dziļi zem zemes saknes turpina savu darbu.

Pavasaris nav jārada ar spēku.

Tas atnāk, kad ir pienācis laiks.

Varbūt arī mūsu dzīvē ir līdzīgi.

Ne katrs klusuma periods nozīmē, ka nekas nenotiek.

Ne katrs sarežģīts posms nozīmē, ka esam pazaudējuši ceļu.

Dažreiz dzīve veido kaut ko dziļāku, ko mēs vēl nevaram redzēt.

I wonder, cik daudz neredzama atbalsta ir bijis tavā dzīvē līdz šim.

Cik reizes tu esi ticis cauri situācijām, par kurām kādreiz domāji, ka nespēsi?

Cik bieži dzīve ir atradusi ceļu, pat tad, kad tu nezināji, kāds būs nākamais solis?

Es nezinu.

Bet varbūt dzīve nekad nav bijusi pret tevi.

Varbūt tā visu laiku ir kustējusies kopā ar tevi.

Vienkārša prakse, ko sākt šodien

Pamanīt to, kas jau ir klātesošs

Tev nav jāmaina visa dzīve vienā dienā.

Sāc ar vienu mazu brīdi.

Kad dzer tēju.

Kad ej pa ielu.

Kad gaidi rindā.

Kad vakarā apsēdies klusumā.

Pajautā sev:

"Kas šajā brīdī mani jau atbalsta?"

Varbūt tā ir elpa.

Varbūt krēsls, kas tevi tur.

Varbūt saules gaisma uz sienas.

Varbūt cilvēks, kurš tev uzsmaidīja.

Varbūt vienkārši fakts, ka tu esi šeit.

Nemeklē kaut ko grandiozu.

Nemēģini piespiest sevi justies citādi.

Vienkārši pamani.

Šī prakse pamazām maina uzmanības virzienu.

No tā, kas trūkst, uz to, kas jau ir.

Ikdiena slēpj vairāk brīnumu, nekā mēs domājam

Dzīve bieži runā ļoti klusi

Mēs bieži gaidām lielus mirkļus.

Gaidām zīmes.

Gaidām pārmaiņas.

Bet dzīve bieži izvēlas vienkāršību.

I noticed, ka visdziļākais miers dažreiz parādās pavisam parastā rītā.

Pārliecība par sevi var sākties ar vienu godīgu sarunu.

Mīlestība var izpausties nelielā rūpēs par otru cilvēku.

Pārpilnība var parādīties brīdī, kad apzināmies, ka šis mirklis jau satur kaut ko vērtīgu.

It made me curious...

Cik daudz skaistuma mēs nepamanām tikai tāpēc, ka gaidām kaut ko lielāku?

Perhaps dzīves lielākās dāvanas nav paslēptas kaut kur tālu.

Varbūt tās ir tepat.

Kā mainās tas, ko tu uzskati par iespējamu

Kad labklājība vairs nav balva

Kad sākam redzēt labklājību kā pamatu, nevis rezultātu, mūsu dzīves jautājumi mainās.

Mēs vairs nejautājam tikai:

"Kā man iegūt vairāk?"

Mēs sākam jautāt:

"Kā es varu vairāk atvērties tam, kas jau ir?"

Miers kļūst pieejamāks.

Pārliecība vairs nav tikai sasniegumu rezultāts.

Veselība kļūst par attiecībām ar savu ķermeni.

Pārpilnība kļūst par spēju redzēt vērtību tagadnē.

Brīvība kļūst par iekšēju telpu, kurā mēs varam elpot.

Mīlestība kļūst par kaut ko tādu, ko ne tikai meklējam, bet arī izstarojam.

Šāds skatījums paplašina iespējas.

Ne tāpēc, ka viss ārējais uzreiz mainās.

Bet tāpēc, ka mēs sākam redzēt plašāk.

Atgūt savu spēku bez vainošanas

Tev nav sevi jālabo, lai būtu vērtīgs

Dažreiz personīgās izaugsmes idejas rada vēl vienu smagumu.

It kā mums vienmēr būtu jābūt labākiem.

Jādomā pareizi.

Jājūtas pareizi.

Jādzīvo pareizi.

Bet varbūt spēks rodas nevis no sevis labošanas.

Varbūt tas rodas no sevis pieņemšanas.

Tavas grūtības neatņem tev vērtību.

Tavas šaubas nepārtrauc dzīves plūsmu.

Tavas kļūdas nenozīmē, ka esi zaudējis ceļu.

Labklājība nav aizslēgtas durvis, kuras tev jāatver ar pietiekamu piepūli.

Varbūt tās ir durvis, kuras vienmēr ir bijušas atvērtas.

Saruna, kas turpinās rīt

Varbūt rītdiena parādīs kaut ko, kas vienmēr bijis klātesošs

Es nezinu, kur tu rīt satiksi labklājību.

Perhaps klusā rīta brīdī.

Perhaps sarunā ar kādu tuvu cilvēku.

Perhaps vietā, kur tu to nemaz negaidīsi.

I wonder, cik daudz mazu mirkļu dzīve tev jau ir piedāvājusi, pirms tu tos nosauci par parastiem.

I noticed, ka dažas no dziļākajām atbildēm atnāk tikai tad, kad mēs pārstājam tās vajāt.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Varbūt Visums nekad nav prasījis tev kļūt par kādu citu.

Varbūt tas vienmēr ir aicinājis tevi atcerēties to, kas tevī jau ir.

Es nezinu.

Bet varbūt kādā pavisam vienkāršā rītdienas mirklī tu pamanīsi kaut ko, kas visu laiku ir bijis tev blakus.

Un varbūt tad radīsies nevis atbilde, bet jautājums, kas paliks ar tevi vēl ilgāk…

Kas vēl ir šeit, ko dzīve visu šo laiku ir klusi rādījusi, gaidot, kad tu beidzot ieraudzīsi?

Please read similar posts at https://drlal.cz

 

Prieks ir tavs dabiskais dzīves virziens

Tu neesi šeit tikai tāpēc, lai virzītos uz priekšu

Ir kāda doma, ko mēs bieži pieņemam kā pašsaprotamu: dzīves galvenais uzdevums ir virzīties uz priekšu.

Vairāk sasniegt.

Vairāk iemācīties.

Vairāk paveikt.

Kļūt labākam.

Mēs veidojam plānus, uzstādām mērķus un cenšamies kļūt par nākamo sevis versiju. Un tajā nav nekā nepareiza. Kustība ir dabiska. Izaugsme ir daļa no dzīves.

Tava kustība uz priekšu ir neizbēgama. Tai ir jānotiek. Tu nevari pārstāt mainīties. Pat brīži, kad šķiet, ka nekas nenotiek, patiesībā ir daļa no tava ceļa.

Dzīve turpina tevi virzīt.

Bet varbūt tu neesi šeit tikai tāpēc, lai virzītos uz priekšu.

Varbūt tu esi šeit, lai piedzīvotu kaut ko daudz plašāku.

Lai piedzīvotu pārsteidzošu, dziļu, dzīvu prieku.

Ne prieku, kas atkarīgs no tā, vai viss ir perfekti.

Bet prieku, kas rodas no tā, ka esi pilnībā klātesošs savā dzīvē.

I noticed, ka daba nekad nesteidzas pierādīt savu vērtību. Koks neaug, lai saņemtu atzinību. Zieds nezied, lai kļūtu pietiekams. Saule neceļas tāpēc, lai pierādītu, ka ir pelnījusi spīdēt.

It made me curious...

Kas notiktu, ja mēs pārstātu uztvert dzīvi kā nepārtrauktu pārbaudījumu?

Kas notiktu, ja mēs atcerētos, ka prieks nav tikai galamērķis?

Varbūt tas ir pats ceļš.

Ierobežojums, kuru mēs bieži sev radām

Pārliecība, ka laime jāatrod nākotnē

Daudzi cilvēki dzīvo ar klusu solījumu sev:

"Kad es sasniegšu šo mērķi, tad atslābšu."

"Kad man būs vairāk naudas, tad jutīšos droši."

"Kad būšu veselāks, tad sākšu baudīt dzīvi."

"Kad mani vairāk novērtēs, tad ticēšu sev."

Šķiet, ka šie nosacījumi dod mums virzienu.

Taču reizēm tie rada arī neredzamu sienu.

Mēs atliekam mieru.

Atliekam prieku.

Atliekam sajūtu, ka esam dzīvi.

Un dzīve turpinās, kamēr mēs gaidām īsto brīdi.

Perhaps lielākais ierobežojums nav tas, ka mums nav pietiekami daudz.

Varbūt tas ir uzskats, ka mēs vēl neesam gatavi piedzīvot to, ko vēlamies.

Dziļākā patiesība zem vēlmes sasniegt

Dzīve jau pati par sevi ir kustība

Aplūko gadalaikus.

Ziema nekļūdās, jo nav pavasaris.

Sēkla nekļūdās, jo vēl nav koks.

Viss notiek savā laikā.

Arī cilvēka dzīve nav tikai rezultātu virkne.

Tā ir pieredze.

Mēs bieži domājam, ka vispirms jānonāk kaut kur, lai varētu justies labi.

Bet varbūt labklājība un prieks nav vieta, kur mēs nonākam.

Varbūt tie ir veids, kā mēs ejam.

I wonder, cik daudz dzīves mēs palaižam garām, meklējot to vienu īpašo brīdi, kurā viss beidzot būs kārtībā.

Jo šis brīdis jau ir šeit.

Ne perfekts.

Ne pabeigts.

Bet dzīvs.

Es nezinu, kā tieši dzīve darbojas katram cilvēkam.

Bet man šķiet interesanti, ka ķermenis turpina mūs atbalstīt pat tad, kad mēs par to nedomājam.

Elpa nāk.

Sirds pukst.

Daba turpina savu ritmu.

Varbūt dzīve jau ilgstoši dara daudz vairāk mūsu labā, nekā mēs spējam pamanīt.

Vienkārša prakse šodienai

Atgriezt uzmanību uz prieku, kas jau ir klātesošs

Šī prakse neprasa īpašus apstākļus.

Tev nav nepieciešama klusa vieta kalnos.

Tev nav jāmaina visa ikdiena.

Vienkārši kādā brīdī šodien apstājies.

Uz mirkli.

Pajautā sev:

"Kas šajā mirklī man dod kaut mazāko viegluma sajūtu?"

Varbūt tā ir gaisma istabā.

Varbūt silta kafija.

Varbūt saruna ar kādu, kuru mīli.

Varbūt svaigs gaiss.

Varbūt vienkārši sajūta, ka esi šeit.

Nemēģini radīt lielu emociju.

Nemēģini piespiest sevi būt laimīgam.

Vienkārši pamani.

Prieks bieži neatnāk ar troksni.

Tas bieži parādās klusi.

Ikdienas mirkļi kā durvis uz lielāku dzīvi

Neparastais bieži slēpjas parastajā

Mēs mēdzam gaidīt lielus notikumus.

Gaidām ceļojumu.

Gaidām sasniegumu.

Gaidām īpašu dienu.

Bet dzīve notiek starp šiem notikumiem.

I noticed, ka dažkārt visdziļākā pateicība rodas no pavisam vienkārša rīta.

No sarunas virtuvē.

No pastaigas bez mērķa.

No brīža, kad beidzot ieklausāmies sevī.

It made me curious...

Varbūt mēs neesam noguruši no dzīves.

Varbūt mēs esam noguruši no mēģinājuma pastāvīgi to uzlabot.

Perhaps dzīve jau satur vairāk skaistuma, nekā mēs sev ļaujam ieraudzīt.

Kā mainās iespējamais

Kad prieks vairs nav atlīdzība

Kad pārstājam uzskatīt prieku par balvu, kas jāsaņem pēc smaga darba, atveras jauna telpa.

Miers kļūst pieejams tagad.

Pašpārliecība sāk augt ne tikai no panākumiem, bet no uzticēšanās sev.

Veselība kļūst par draudzību ar savu ķermeni.

Pārpilnība kļūst par spēju pamanīt to, kas jau ir.

Brīvība kļūst par iekšēju izvēli, kā piedzīvot šo mirkli.

Mīlestība kļūst par kaut ko, ko mēs ne tikai meklējam, bet arī atļaujam sev sajust.

Šis skatījums neatņem mums vēlmi augt.

Tas vienkārši maina iemeslu.

Mēs vairs neaugam tāpēc, ka ar mums kaut kas nav kārtībā.

Mēs augam tāpēc, ka dzīve mūs dabiski aicina izpaust vairāk no tā, kas jau ir mūsos.

Atgūt savu spēku bez vainas

Tu neesi projekts, kas jālabo

Dažreiz mēs kļūstam par saviem bargākajiem skolotājiem.

Mēs skatāmies uz savām kļūdām.

Uz savām bailēm.

Uz savām šaubām.

Un domājam, ka vēl neesam pietiekami labi.

Bet varbūt ir cita iespēja.

Tavas grūtības nenozīmē, ka esi pazaudējis ceļu.

Tavas bailes nenozīmē, ka tev trūkst spēka.

Tavs nogurums nenozīmē, ka dzīve ir apstājusies.

Tu joprojām kusties.

Tu joprojām aug.

Tu joprojām esi daļa no šī plašā procesa.

Spēks atgriežas nevis tad, kad mēs sevi piespiežam kļūt citādi.

Spēks atgriežas tad, kad mēs atceramies, ka jau esam saistīti ar dzīvi.

Saruna, kas turpinās arī rīt

Varbūt rīt tu pamanīsi kaut ko, kas vienmēr ir bijis blakus

Es nezinu, kur tu rīt sastapsi prieku.

Perhaps saullēktā.

Perhaps klusumā.

Perhaps kāda cilvēka vārdos.

Perhaps pavisam parastā dienas vidū.

I wonder, cik daudz mazu brīnumu paiet mums garām tikai tāpēc, ka mēs meklējam kaut ko lielāku.

I noticed, ka dažas no svarīgākajām atbildēm atnāk nevis tad, kad mēs skrienam tām pakaļ, bet tad, kad mēs kļūstam pietiekami klusi, lai tās sadzirdētu.

Varbūt tu neesi šeit tikai tāpēc, lai nokļūtu kaut kur citur.

Varbūt tu esi šeit, lai piedzīvotu to, kas jau notiek.

Es nezinu.

Bet varbūt rīt kādā pavisam vienkāršā mirklī tev radīsies jautājums…

Kas vēl šajā dzīvē ir bijis tik tuvu, tik kluss un tik skaists, ka es to līdz šim vienkārši nebiju pamanījis?

Please read similar posts at https://drlaleu.eu

Pieņēmuma likums finanšu pārpilnībai

 

Pieņēmuma likums finanšu pārpilnībai

Vai finanšu pārpilnība sākas daudz agrāk nekā bankas kontā?

Ir viegli noticēt, ka nauda ir tikai skaitļi. Ka pārpilnība ir atkarīga no ekonomikas, darba tirgus vai veiksmes. Mēs augam pasaulē, kur bieži dzirdam, ka visam nepietiek, ka drošība ir trausla un ka vairāk vienmēr pieder kādam citam.

Tomēr Pieņēmuma likums piedāvā pavisam citu skatījumu.

Tas neapgalvo, ka ārējie apstākļi nav svarīgi. Tas aicina paskatīties dziļāk – uz to, ko mēs pieņemam par patiesību vēl pirms pasaule mums kaut ko parāda.

Es pamanīju, ka daudzi cilvēki nemeklē tikai lielākus ienākumus. Viņi meklē mieru. Sajūtu, ka dzīve viņus atbalsta. Brīvību pieņemt lēmumus bez nepārtrauktām bailēm. Varbūt pārpilnība sākas tieši tur.

Kādu ierobežojumu mēs patiesībā cenšamies pārvarēt?

"Man nepietiek."

Šī doma var izpausties dažādos veidos.

"Man nepietiek naudas."

"Man nepietiek zināšanu."

"Man nepietiek veiksmes."

"Es vienmēr atpalieku."

Ar laiku šādas domas kļūst tik pazīstamas, ka mēs tās vairs nepamanām. Tās sāk izskatīties kā fakti.

Un tad visa pasaule tiek skatīta caur šo filtru.

Katrs negaidīts rēķins kļūst par pierādījumu trūkumam.

Katrs atteikums kļūst par apliecinājumu tam, ka dzīve nav mūsu pusē.

Katra cita cilvēka veiksme sāk šķist kā atgādinājums par mūsu pašu iespējamo neveiksmi.

Es pamanīju, ka vislielākais ierobežojums bieži nav naudas daudzums. Tas ir pieņēmums par sevi.

Kāda dziļāka patiesība slēpjas zem šī ierobežojuma?

Mūsu iekšējā pasaule klusām veido ārējo pieredzi

Pieņēmuma likums aicina uz drosmīgu jautājumu.

Kas notiktu, ja es pārstātu sevi uztvert kā cilvēku, kuram nepietiek?

Nevis izliktos.

Nevis pārliecinātu sevi ar skaļām frāzēm.

Bet pamazām pierastu pie citas iekšējās identitātes.

Cilvēka, kurš tic, ka dzīvē ir vieta arī viņam.

Cilvēka, kurš drīkst saņemt.

Cilvēka, kurš var radīt vērtību.

Šeit nav runa par burvestībām.

Drīzāk par to, ka mūsu uzmanība, izvēles un rīcība sāk sekot tam, ko mēs uzskatām par iespējamu.

Ja es pieņemu, ka durvis vienmēr būs aizvērtas, iespējams, es pat nepamēģināšu tās atvērt.

Ja pieņemu, ka iespējas eksistē, mana dzīve sāk izskatīties citādi.

Varbūt durvis nav radušās tikai tāpēc, ka es tās beidzot ieraudzīju.

Finanšu pārpilnība nav tikai par naudu

Tā ir attiecību kvalitāte ar dzīvi

Nauda ir svarīga.

Tā dod drošību, izvēles iespējas un brīvību.

Tomēr cilvēks var pelnīt daudz un joprojām dzīvot pastāvīgā trūkuma sajūtā.

Savukārt kāds cits, veidojot stabilu ceļu soli pa solim, izjūt arvien lielāku uzticēšanos dzīvei.

Pārpilnība bieži izpaužas arī citādi.

Laiks.

Veselība.

Dziļākas attiecības.

Iekšējs miers.

Radošums.

Spēja dalīties.

Spēja pieņemt palīdzību.

Es ievēroju, ka šīs lietas bieži sāk augt kopā.

Kad cilvēks pārstāj dzīvot nepārtrauktā trūkuma sajūtā, viņš sāk redzēt vairāk iespēju nekā draudu.

Vienkārša prakse, ko vari sākt jau šodien

Pajautā sev vienu klusu jautājumu

Šovakar apsēdies dažas minūtes mierā.

Nevajag piespiest sevi kaut kam ticēt.

Vienkārši pajautā:

"Ja es jau ticētu, ka dzīve mani atbalsta, ko es šodien domātu citādi?"

Ļauj atbildei atnākt lēni.

Varbūt tā būs pavisam maza.

Varbūt tu uzrakstīsi vienu ideju.

Varbūt nosūtīsi vienu vēstuli.

Varbūt beidzot pieņemsi komplimentu.

Varbūt atļausi sev atpūsties bez vainas sajūtas.

Mazie soļi reti izskatās iespaidīgi.

Taču tie bieži maina virzienu daudz vairāk nekā viens milzīgs lēmums.

Kā tas paplašina iespējamo?

Mēs sākam redzēt vairāk nekā vakar

Kad mainās pieņēmums, mainās arī jautājumi.

No:

"Kāpēc man nekad nesanāk?"

Uz:

"Kur šeit varētu būt iespēja?"

No:

"Kas ar mani nav kārtībā?"

Uz:

"Ko vēl es par sevi neesmu pamanījis?"

Šīs nav tikai pozitīvas domas.

Tās ir jaunas perspektīvas.

Un perspektīvas bieži rada jaunas izvēles.

Jaunas sarunas.

Jaunas sadarbības.

Jaunas prasmes.

Jaunu drosmi.

Es brīnos, cik daudz iespēju agrāk palika nepamanītas tikai tāpēc, ka tās neatbilda vecajam priekšstatam par to, kas ir iespējams.

Atgūt spēku bez vainas

Tu neesi vainīgs par katru apstākli

Pieņēmuma likumu dažkārt saprot pārāk vienkāršoti.

It kā katrs dzīves notikums būtu cilvēka paša radīts.

Tas var kļūt smags un netaisnīgs skatījums.

Dzīvē ir nejaušības.

Ir ekonomiskas krīzes.

Ir slimības.

Ir zaudējumi.

Ir situācijas, kuras mēs neizvēlējāmies.

Tomēr arī šajos brīžos paliek kaut kas ļoti vērtīgs.

Spēja izvēlēties, kādu attiecību veidot ar nākamo soli.

Tas nav par vainu.

Tas ir par iespēju.

Par to, ka tava iekšējā pasaule joprojām ir vieta, kur vari atgriezties.

Tur neviens nevar pieņemt lēmumus tavā vietā.

Un varbūt tieši tur sākas īstā brīvība.

Pārpilnība ikdienas dzīvē

Tā dzīvo pavisam parastos brīžos

Varbūt pārpilnība nav tikai lieli ienākumi.

Varbūt tā ir drosme pajautāt par labāku atalgojumu.

Varbūt tā ir gudrība atteikties no darba, kas iztukšo.

Varbūt tā ir spēja mācīties jaunas prasmes.

Varbūt tā ir vēlme palīdzēt citam, nebaidoties, ka pašam pietrūks.

Es pamanīju, ka dzīve reti mainās vienā dienā.

Taču cilvēks var mainīties vienā dienā.

Un tad dzīve pamazām sāk atbildēt citādi.

Miers, uzticēšanās un atvērtība

Varbūt bagātība sākas klusumā

Mēs bieži domājam, ka pārliecība rodas pēc panākumiem.

Varbūt reizēm notiek pretēji.

Neliela uzticēšanās rada vienu soli.

Viens solis rada pieredzi.

Pieredze rada jaunu pārliecību.

Un šis aplis turpina augt.

Es nezinu, kā izskatīsies tava nākamā iespēja.

Varbūt tā jau ir tavā tuvumā.

Varbūt tā izskatās daudz pieticīgāka, nekā esi iedomājies.

Varbūt tā sākas sarunā.

Varbūt klusumā.

Varbūt pavisam parastā pirmdienas rītā.

Es pamanīju, ka dzīve reti steidzas.

Tā biežāk aicina.

Es brīnos, cik daudz pārpilnības mēs nepamanām, jo skatāmies tikai uz to, kas vēl nav atnācis.

Tas mani padarīja ziņkārīgu.

Varbūt vissvarīgākais pieņēmums nav par naudu.

Varbūt tas ir par to, vai mēs ticam, ka dzīve vēl joprojām spēj mūs pārsteigt.

Es nezinu.

Bet man šķiet, ka šis jautājums ir vērts palikt atvērts vēl vienu dienu.

Please visit https://drlal.cz