Pārpilnības domāšana: ceļš uz brīvību
Kas īsti ir pārpilnības domāšana?
Pārpilnības domāšana ir cerīga, atvērta un pozitīva attieksme pret dzīvi. Tā nenozīmē, ka cilvēks izliekas — viss vienmēr ir labi vai ka katra vēlēšanās noteikti piepildīsies. Tā drīzāk ir gatavība atzīt, ka dzīvē var būt vairāk iespēju, nekā mēs šobrīd redzam.
Tā ir klusa sajūta, ka pasaule nav tikai vieta, kurā kaut kas visu laiku jāizcīna.
Ka nav jādzīvo nemitīgās bailēs, ka nepietiks.
Nepietiks naudas.
Nepietiks mīlestības.
Nepietiks laika.
Nepietiks uzmanības.
Nepietiks panākumu.
Nepietiks vietas arī tev.
Es pamanīju, ka daudzi cilvēki patiesībā necieš no iespēju trūkuma tik daudz, cik no sajūtas, ka iespēju ir pārāk maz. Kad mēs dzīvojam šādā iekšējā trūkumā, katrs zaudējums šķiet milzīgs un katra cita cilvēka veiksme var šķist kā drauds.
Pārpilnība piedāvā citu skatījumu.
Varbūt cita cilvēka panākumi nenozīmē, ka tev ir mazāk iespēju.
Varbūt mīlestība nav resurss, kas izsīkst.
Varbūt dzīvē var būt vairāk nekā viens pareizais ceļš.
Trūkuma sajūta un neredzamais ierobežojums
Trūkuma domāšana bieži sākas ļoti agri. Mēs iemācāmies salīdzināt.
Kuram ir vairāk?
Kurš ir skaistāks?
Kurš pelna vairāk?
Kuram ir labāks darbs?
Kuram ir laimīgāka ģimene?
Kurš tiek pamanīts?
Šādi jautājumi paši par sevi nav slikti. Taču, ja tie kļūst par mūsu galveno veidu, kā skatīties uz dzīvi, pasaule sāk izskatīties kā sacensība.
Ja otrs uzvar, es zaudēju.
Ja otram ir vairāk, man ir mazāk.
Ja kāds saņem mīlestību, man tās paliek mazāk.
Ja kāds kļūst veiksmīgs, mana iespēja kļūt veiksmīgam samazinās.
Tas var radīt pastāvīgu saspringumu.
Mēs sākam sargāt to, kas mums ir, pat tad, kad neviens to nemēģina atņemt.
Mēs baidāmies dot, jo domājam, ka pēc tam mums pašiem nepietiks.
Mēs baidāmies dalīties ar ideju.
Mēs baidāmies palīdzēt.
Mēs baidāmies būt dāsni.
Un tieši šeit pārpilnības domāšana kļūst interesanta.
Kas atrodas dziļāk par vēlmi pēc vairāk?
Varbūt mēs patiesībā nevēlamies bezgalīgi daudz.
Varbūt mēs vēlamies justies droši.
Vēlamies zināt, ka rīt arī būs iespējams elpot.
Vēlamies uzticēties savam ķermenim.
Vēlamies mīlestību, kurā nav nepārtraukti jācīnās par savu vietu.
Vēlamies pietiekami daudz naudas, lai nebūtu jādzīvo bailēs.
Vēlamies brīvību izvēlēties.
Vēlamies darbu, kam ir nozīme.
Vēlamies just, ka mūsu dzīve nav tikai pienākumu virkne.
Tas manī rosināja ziņkāri: cik bieži mūsu vēlme pēc pārpilnības patiesībā ir vēlme pēc iekšēja miera?
Kad cilvēks jūtas drošāks, viņam bieži kļūst vieglāk dalīties.
Vieglāk palīdzēt.
Vieglāk klausīties.
Vieglāk priecāties par cita panākumiem.
Vieglāk dot bez sajūtas, ka viņš pats kaut ko zaudē.
Varbūt tāpēc pārpilnība var kļūt arī altruistiska.
Nevis tāpēc, ka mums būtu bezgalīgi resursi, bet tāpēc, ka mēs vairs nedzīvojam ar sajūtu, ka katrs labums, ko saņem otrs, ir kaut kas atņemts mums.
Pārpilnība nav noliegums
Ir svarīgi to pateikt skaidri.
Pārpilnības domāšana nenozīmē ignorēt realitāti.
Ja kontā ir maz naudas, pozitīva domāšana viena pati to neatrisina.
Ja ķermenis ir noguris, mums nav jāizliekas enerģiskiem.
Ja attiecības sāp, nav jāatkārto sev, ka viss ir lieliski.
Ja dzīvē ir zaudējums, mums nav nekavējoties jāatrod tam „pozitīvā puse”.
Pārpilnība var sākties ar ļoti vienkāršu patiesību:
„Šobrīd ir grūti, un tomēr es nezinu visu, kas vēl ir iespējams.”
Šis „tomēr” ir svarīgs.
Tas neatceļ realitāti.
Tas atstāj durvis vaļā.
Es nezinu, kas notiks rīt.
Es nezinu, vai viss izdosies tā, kā es ceru.
Es nezinu, vai dzīve dos man tieši to, ko es vēlos.
Bet es arī nezinu, kādas iespējas vēl nav redzamas.
Varbūt pietiek ar to, lai tās neizslēgtu pārāk agri.
Vienkārša prakse šodienai
Šodien izvēlies vienu parastu situāciju, kurā parasti automātiski domā trūkuma valodā.
Varbūt darbā.
Varbūt attiecībās.
Varbūt saistībā ar naudu.
Varbūt ar veselību.
Varbūt ar savu vecumu vai nākotni.
Kad pamani domu „man nepietiks”, necenties to ar varu aizstāt ar „man būs viss”.
Vienkārši pievieno vienu jautājumu:
„Kas vēl ir iespējams?”
Ja domā: „Man nekad nebūs pietiekami daudz naudas,” pajautā: „Kas vēl ir iespējams?”
Ja domā: „Es nekad neatradīšu sev piemērotu darbu,” pajautā: „Kas vēl ir iespējams?”
Ja domā: „Man nav pietiekami daudz laika,” pajautā: „Ko es vēl neesmu pamanījis?”
Ja jūties vientuļš, pajautā: „Kur vēl varētu būt saikne?”
Tas nav solījums.
Tas ir logs.
Kad mēs sākam redzēt vairāk
Es pamanīju, ka viens no interesantākajiem pārpilnības aspektiem ir uzmanība.
Kad mēs sagaidām tikai trūkumu, mēs sākam meklēt pierādījumus tam, ka trūkst.
Kad sākam pieļaut iespēju, ka kaut kā var būt pietiekami, mēs ievērojam citas lietas.
Cilvēku, kurš ir gatavs palīdzēt.
Prasmi, kuru esam aizmirsuši novērtēt.
Ideju, kas jau kādu laiku atrodas prāta malā.
Iespēju mācīties.
Attiecības, kurās jau ir vairāk mīlestības, nekā bijām pamanījuši.
Laiku, ko varam izmantot citādi.
Naudu, kuru varam sākt pārvaldīt apzinātāk.
Ķermeni, kas arī šodien dara ļoti daudz, lai mūs nestu cauri dzīvei.
Pārpilnība ne vienmēr nozīmē kaut ko pievienot.
Dažreiz tā nozīmē ieraudzīt to, kas jau ir.
Kā tas paplašina iespējamo?
Kad cilvēks sāk domāt pārpilnības valodā, viņš var atļauties uzdot lielākus jautājumus.
Nevis:
„Kā lai es izdzīvoju?”
Bet:
„Kā es gribētu dzīvot?”
Nevis:
„Ko es varu atļauties?”
Bet:
„Kas man patiešām ir svarīgs, un kā es varu tam radīt vietu?”
Nevis:
„Kā lai es nezaudēju?”
Bet:
„Ko es vēlos radīt?”
Šīs nav tikai vārdu spēles.
Jautājums nosaka virzienu, kurā mēs skatāmies.
Ja meklējam tikai draudus, mēs atrodam draudus.
Ja meklējam iespējas, mēs sākam pamanīt iespējas.
Protams, ne visas iespējas būs īstas.
Dažas durvis paliks aizvērtas.
Daži mēģinājumi neizdosies.
Taču plašāks skats nozīmē, ka viens „nē” vairs nav automātisks spriedums par visu nākotni.
Pārpilnība dod spēku bez vainošanas
Ir svarīgi nepārvērst šo ideju par vēl vienu iemeslu sevi vainot.
Ja tu šobrīd dzīvo bailēs, tas nenozīmē, ka esi „izvēlējies nepareizu domāšanu”.
Tavas bailes var būt radušās no pieredzes.
No zaudējuma.
No nedrošības.
No apstākļiem, kurus tu neesi izvēlējies.
Tu neesi vainīgs par to, ka tev ir bail.
Bet tev var būt iespēja pamanīt, ko tu dari ar šīm bailēm šodien.
Tu vari izvēlēties vienu sarunu.
Vienu robežu.
Vienu lūgumu pēc palīdzības.
Vienu rūpi par savu veselību.
Vienu soli finansiālās skaidrības virzienā.
Vienu darbību, kas atgriež tevi pie tā, kas tev ir svarīgs.
Tā ir atbildība bez kauna.
Tā ir vara bez vainas.
Dāsnums sākas ar sajūtu, ka pietiek
Kad mēs ticam, ka saņemsim to, kas mums nepieciešams, var kļūt vieglāk dot.
Ne vienmēr naudu.
Laiku.
Uzmanību.
Pacietību.
Zināšanas.
Labus vārdus.
Iespēju citam cilvēkam kļūdīties.
Dažreiz vislielākā dāvana ir vienkārši nebūt steidzīgam.
Klausīties cilvēkā, kurš runā.
Palīdzēt kolēģim, negaidot tūlītēju atlīdzību.
Atstāt vietu citam cilvēkam pie galda.
Pateikt: „Es priecājos par tevi,” un to patiešām domāt.
Šeit pārpilnība kļūst ļoti praktiska.
Tā sākas nevis bankas kontā, bet attiecībās ar dzīvi.
Un ja tev jau ir vairāk, nekā tu domā?
Varbūt šovakar paskaties apkārt ļoti parastā veidā.
Uz krūzi.
Uz galdu.
Uz gultu.
Uz cilvēku, kuram vari uzrakstīt.
Uz ķermeni, kas visu dienu tevi nesis.
Uz prasmi, kuru kādreiz nezināji un tagad proti.
Uz kļūdu, no kuras kaut ko iemācījies.
Uz iespēju, kas vēl nav piepildījusies.
Ne tāpēc, lai piespiestu sevi būt pateicīgam.
Vienkārši pamanīt.
Es brīnos, cik daudz mūsu dzīvē kļūst redzams, kad mēs uz brīdi pārstājam skaitīt tikai to, kā trūkst.
Varbūt pārpilnība nav sajūta, ka tev ir viss.
Varbūt tā ir sajūta, ka dzīve vēl nav izsmēlusi savas iespējas.
Atstāj sev atvērtas durvis
Tev nav jābūt optimistam katru dienu.
Tev nav jāizliekas pārliecinātam.
Tev nav jāzina, kā viss atrisināsies.
Varbūt pietiek ar mazu iekšēju kustību.
No „nekas nemainīsies” uz „es nezinu, kas vēl ir iespējams”.
No „man nepietiek” uz „ko es šobrīd nepamanu?”
No „esmu viens” uz „kur vēl varētu būt saikne?”
No „man jāaizsargā viss, kas man ir” uz „ko es varu dot, nezaudējot sevi?”
No „dzīve man kaut ko atņem” uz „kur man vēl ir izvēle?”
Tas nav aicinājums kļūt par citu cilvēku.
Tas ir aicinājums pamanīt to cilvēku, kurš jau ir tevī.
Varbūt viņš jau zina, kā izskatās miers.
Varbūt viņš jau zina, kā mīlēt.
Varbūt viņš jau ir piedzīvojis drosmi.
Varbūt viņš jau reiz atrada ceļu no situācijas, kas šķita bezizeja.
Un varbūt tava nākamā dzīves nodaļa nav jāuzbūvē no nulles.
Varbūt kaut kas jau ir iesākts.
Kaut kur tevī.
Kādā attiecībā.
Kādā prasmē.
Kādā klusā vēlmē.
Kādā mazā izvēlē, ko vari izdarīt rīt.
Es nezinu, kas tieši tas būs.
Un varbūt arī tev tas šovakar nav jāzina.
Varbūt rīt no rīta tu ieraudzīsi to pašu logu, to pašu ielu, to pašu kafijas tasi. Nekas ārēji nebūs dramatiski mainījies.
Tomēr varbūt kāds jautājums būs kļuvis nedaudz plašāks.
Nevis: „Vai man pietiks?”
Bet:
„Kas vēl varētu būt iespējams, ja dzīve nav tik maza, kā es reiz iemācījos domāt?”
Un es brīnos, ko tu ieraudzītu, ja rīt nesteigtos uzreiz atrast atbildi...
bet vienkārši atstātu šo jautājumu sev līdzi uz dienu.
Please read similar posts at https://drlaleu.eu
